Ja neskaita to, ka Rodis lielākoties tagad dzīvo mājās, tad, kad viņš mani izbesī ar savu gulēšanu pie durvīm un smilkstēšanu, viņš tiek piesiets pagalmā. Būdā vairs nelaižu, guļ zem klajas debess, zem saules un tad, kad apmācas, uzstutē savu resno galu uz būvgružiem – lai tālāk var redzēt. Kad darbojos pa āru, suns skraida ar mani – vai iet uz lauku griezt kādus dārzeņus vai vienkārši tāpat pastaigā.
Vienā šādā vēlā rudens dienā, kad darbojāmies pa āru, piefiksēju, ka pīļi kaut kur noziedējuši. Jāmeklē. Domāts, darīts. Sapakoju bērnu un suni un devāmies. Man un pīlēm par nelaimi, bez siksniņas. Jau labu lauku iepriekš pamanīju, ka Roža skrien patālu uz grāvi un rej uz kaut ko. Sapratu – pīles. Taču neiedomājos, ka sunim vienam iet bail (tāpēc viņš rej), un, kā mēs piegājām tuvāk, tā hana – pīlēs iekšā, pluinī un dzenā. Es biju nokliegusies zila, lai šo atsauktu. Nereaģē, zanuda tāds. Beigās dabūju pati brist caur brikšņiem un ūdeņiem, dūņās pazaudēju abas galošas un kamēr noķēru suņa sēklu, tikmēr biju pārskaitusies jau zili melna. Izrāvu viņu no pīles muguras, sadevu pa skaustu un vienā padusē paņemdama savainoto putnu, bet otrā Rožu, līdu laukā no grāvja. Dubļi, šļakatas, no pīļa muguras asinis. Traki gāja, kamēr tikām līdz mājām. Traki. Vienā padusē pīlis, otrā rokā pie siksnas turēts Roža un raudošs bērns, kurš nepakam negribēja doties līdzi dusmīgajai mammai. Traki. Un nevienu nevarēja pamest. Vilkos basām kājām, nobridusies melna, šausmīgā stāvoklī un klusībā lūdzos, lai atrodas kāds, kas var palīdzēt tikt līdz mājai.
(To pīli pēc divām dienām nokāvām. Mirstamā stāvoklī nebija, arī kodumi tik lieli nebija, taču ja salīdzina ar ķermeņa proporcijām un ievainojumiem – pietiekami katlam.
Rodis pa kupri dabūja pietiekami. Tikai saprotu, ka bērna klātbūtnē suni sodīt nedrīkstēja. Vēl apzinos, ka Roža būtu jāpieņem pie dziesmas spēcīgāk, jāsāk dresēt vai ko tamlīdzīgu, taču apzinos, ka bērna klātbūtnē (un tas man ir blakus visur un vienmēr), tas nav iespējams. Man nav vajadzīgs vēl viens “dresētājs”, kas sit un soda nedomādams.)
Ja būsim atklāti, pēdējā laikā Rodim pazudusi apziņa, cik tālu drīkst dzenāt/uzklupt putniem un dzīvniekiem. Savā ziņā visam tam pie vainas esmu arī es. No pagalma vistas viņš padzen uz kūts pusi – normāli, ļoti labi. Taču tas, ka suns kļuvis neatsaucams, ir nepiedodami. Gribētos jau domāt, ka šo viņa mednieka kāri (un pīle nav pirmā, ko viņš sakodis, pirms laika nokoda arī cāli) iespējams ataudzināt vai “izsist”, taču tam visam vajadzīgs liels darbs. Un man bail, taču laika suņa skološanai pašreiz man nav.
Mana vecmāmiņa savulaik nekautrēdamās kārtīgi deva suņiem pa mici tā, ka maz nelikās, toties suņi bija ļoti paklausīgi un saimnieci ļoti mīlēja. Ar mazāku suni vieglāk. Kaimiņos vienmēr turēja lielu suni, tas gan bija rajona bieds, absolūti neaudzināts - tādam jau lielam būdamam neko neaizrādīsi, roku vēl nokodīs.
AtbildētDzēst