Kādreiz, kad gāju skolā un visi runāja, kur vēlētos dzīvot, kad izaugs lieli, klasiskā atbilde bija – pie jūras. Ja arī kāda sapņi bija piezemētāki, tad, galvenokārt, šais atbildēs figurēja ūdens – upe, ezers, dīķis.
Mana atbilde vienmēr – mežā. Man patīk meža miers, klusums, koki un pamestība.
Ja būsim atklāti, mans sapnis ir piepildījies – ja ne īsti mežā, tad tuvu tam – divās pusēs ap māju ir meži. Ja skatāmies tālumā, tad meži ir visur. Un man patīk pa šiem mežiem staigāt. Ar groziņu, bez groziņa, ar slēpēm kājās un bez slēpēm.
Tagad kožu pirkstos par universitātes laikā izdarīto kļūdu – vajadzēja iet uz meža fakultāti un kļūt par mežzini, nevis filologu. Jēgas un prieka no šādas izglītības būtu daudz, daudz vairāk. Kāpēc neaizgāju – tā laika attiecību un lielās loves dēļ. Ha. Ja vajadzētu vēl reizi to nodzīvot, pasūtītu bekās visus un ietu uz mežiem.
Eh, nedomāsim par kļūdām, iesim sēnēs!
Ja labi pacenšas, tad var atgūt nokavēto un izmācīties arī par mežzini-neklātienē, pašmācību ceļā vai vēl kā. Saprotu jau, ka laika nav - lauku māja ar visām piederošajām rūpēm, maza meitiņa, kura prasa visu pārējo laiku kas paliek pēc lauku darbiem, bet domu atmest nevajag. :-)
AtbildētDzēstŠo domu apsveru, bet primāri laikam jau ģimene vajadzīga. Zin kā, no sākuma bērni jāpiedzemdē, mazliet jāpaaudzē un tad, kad no pupa nost, var sākt domāt par kaut ko citu. Smejos, ka līdz 30 gadiem četri bērni jāiespēj (gandrīz nereāli, jo tagad 26) un tad jāmet miers. Ap kādiem 32 gadiem varētu sākt mācīties un tad tikai uz pusmūžu būtu iegūta izglītība un varētu brist pa mežiem.
DzēstUn ja pa gadiem savelk, tad tiešām vairs neliekas reāli. Jāsamierinās un jāpriecājas, kā ir.