Jēeeeees ir pagājusi divdesmit viena diena, un perēklī zem vistas čiepst smalka balstiņa. Cālēni. Ir. Aiz loga jau rudens, bet vista ar tikko 'dzimušiem' cālēniem. Bilance? Laba. No septiņām alām četri cāļi. Vienu olu vista samīcīja perēšanas gaitā. Iesākumā šķita, ka apēdusi, bet, parunājot ar gudrākiem cilvēkiem, šis variants tika izslēgts – ola vienkārši bija ar plānāku čaumalu, tāpēc vistas darbošanos nav izturējusi. Divas olas vienkārši olas, taču pārējās četras uhū – mazi, spalvaini čiepstoņi. Divi balti, viens dzeltens un viens melns. Krāsu daudzveidība.
Paņēmu vistu ar cālēniem un gluži tāpat kā pirmajā reizē aiznesu visus uz siltumnīcu. Vēl ir silts, būs labi. Tur sabaroju ar biezpienu un kviešu putraimiem un ūdeni. Lai aug. Kādas divas nedēļas, tad nesīšu uz kūti, lai mācās bara hiarhiju un dzīvot kā vistas.
Eh, kad nākamajā dienā gāju barot, skatījos, viena vista balto cālēnu bija nominusi. Nu neko darīt trīs cālēni palikuši. Cerams, ka paliks un izaugs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru