Pīlēni, pīlēni, pīlēni...

(Pagaidu aplokā.)

Jūlija beigās biju leišu tirgū. Eh, mani tur nevar laist. Vajadzēja tikai vistas, a ko es – mazi, jauki pīlēniņi. Paņēmu desmit. Deviņi dzelteni, viens tumšāks. Mazi, resni, kustīgi poņčiki. Čiepst, iet, ēd un kakā. Un liekas, visa viņu dzīve sastāv tikai no šīm četrām lietām. Un kas par apetīti – i mušu spējīgi noķert, i vīngliemezi divu centimetru diametrā jau mēģina pāršķelt pušu. Un cūkas viņi ir. Kur viņi iet, tur paliek melns – no sākuma nomīca zāli, tad ar mēsliem aplej un galu galā vēl paruhņī zemi.

(Vīrs taisa pīlēniem pastaigu aploku)

No sākuma, kad kūts un aploks vēl nebija gatavs, ielikām mazos čiepstētājus pagaidu novietnē pagalma galā. Jauki uz tādiem poņčikiem skatīties, taču, kad pagalms, pa četrstūrim vien palika melns, spriedām, ko darīt tālāk. Jātīra un jāpielāgo kūts, jāceļ aploks.

(Pastaigu aploks gatavs, pīles iekšā un visu jau pamatīgi noblietējušas/
nodubļojušas/noēdušas.)

Kūtiņu iztīrījām (kaut gan nezinu, vai šie līdz ziemai izvilks), arī aploku lielāku kā vistām uzcēlām. No sākuma, kad aplokā zāle bija zaļa, bija forši, taču vēlāk, kad viss palika dubļains un melns, un visur parādījās peļķes, tik estētiski skaisti vairs nebija. Vienīgais labums – pīles ir diezgan laimīgas. I pastaigājušas, i papeldējušas, i pacūkojušās, i zāli paēdušas un mušas paķerstījušas. Tagad, kad viss paliek melns, apsveru domu laist arī šos putnus laukā tāpat kā vistas. Tikai, vai spēšu sadzīt kūtī uz vakaru? It kā jau nāk, kad saucu. Jāmēģina...

(Abi pastaigu aploki blakus - vistām un pīlēm. Pīļu pastaigu aplokam jumtiņa
nav, jo nav zināms, vai šis aploks šeit paliks uz mūžīgiem laikiem)

(Vistām ir laimīga dzīve. Tām ir iespēja dzīvot gan kūtiņā, gan pastaigu
aplokā; vistas katru dienu tiek laistas staigāt arī pa teritoriju, kur salasās
ekoloģiski veselīgos niekus)