Uzsākot pavasarī saimniekošanu, ar cerīgām domām ķēros pie darbiem – sēšanas, stādīšanas, piķēšanas, rakšanas, laistīšanas, griešanas... Diezgan optimistiski raudzījos gaidāmajā nākotnē, lai arī apzinājos, ka kaut kas varētu neiznākt tā, kā iecerēts. Saka jau ka rudentiņis esot bagāts vīrs, taču mans rudens ievilcies sētā ar diezgan patukšu kravu – mazo neražiņu.
Bads jau īsti jācieš nebūs, jo labie vecāki palīdzēs ar dārzeņiem un marinējumu burciņām, taču, liekas, tik nabadzīgu vasaru un tik patukšu rudeni esmu sagaidījusi pirmo reizi. Vispār, jā, šis ir pirmais rudens, kad uz mana kakla gūlusies stādīšana, sēšana, ražas novākšana un visi pārējie darbi, pirmais gads, kad tikai manas rokas un galva atbildīga par to, kas rudenī tiks ievākts pagrabā. Un, jā, esmu cietusi sakāvi. Pamatīgo. Esmu sagaidījusi rudeni un mazo neražiņu.
Bet par visu pēc kārtas...
Šajā pagalmā ogu krūmāju nav. Pa kādai meža avenei, staipīgajai zilenei, meža zemenei. Tas arī viss. A, nē, vēl ir dobīte zemeņu, divas ēršķogas, kuras pirms laika notiesāja vīrs un suns, džungļos pāris nedaauguši ķirši, kas neko vēl neražo, un hektārs ar ābelēm, kas arī vēl ir pārāk mazas, lai nogatavinātu augļus. Pēc laika būs krūmi un koki, taču ne šogad un ne nākamo gadu...
Sāksim ar tomātiem un siltumnīcu, kas joprojām ir mazliet nepabeigta. Siltumnīcas nobeigšana īsti neietilpa manos darba pienākumos, taču ražas novākšana gan. Un nekāda lielā nebija. Klēpītis sarkanu tomātu augusta beigās. Nopietni? Pirmā tomātu raža augusta beigās?! O jā! Es neko neteiktu – negaidīju tomātu-gurķu salātus uz Jāņiem, kā mana oma savā apsildāmajā siltumnīcā. Varbūt uz jūliju. Jūlija vidu pirmo ražiņu. Bet ne jau, velns parāvis, pirmos tomātus nogaršot gandrīz septembra sākumā! Citiem uz lauka tomāti ātrāk izauga un nogatavinājās kā man siltumnīcā... Dievs ar visu. Ja vēl kilogramus piecus būtu varējusi novākt. Bet nē – klēpīti – desmit tomātus. Un pārējie zaļi un mazi un diez vai nogatavosies.
Ar gurķiem būtu sanācis labāk, ja tikai no sākuma tie abi nebūtu gandrīz nosprāguši un pēc tam perenīca ar saviem cāļiem nebūtu vienu izkasījusi.
Rezumē: siltumnīcā sakāvi cietuši ne tikai tomāti, bet arī gurķi, abas mirušās melones un čupiņa ar paprikām. Facepalm.
Kā jau normālā nekurienē ar lauku māju un saimniecību, arī mums ir dārzeņu un sakņu dārzs. Pavasarī bijām iestādījuši piecas sešas vagas ar kartupeļiem. Ar rokām. Un Martu uz muguras. Rēķinājām, ka pašiem pietiks. Kad tagad, rudenī, sākām rakt, nezinājām smieties vai raudāt. No vagas trīs spaiņi kartupeļu. Un, nē, šīs vagas nav piecmetrīgas! Nav desmitmetrīgas! Un pat ne divdesmitmetrīgas!!! Uz četrdemit metriem trīs spaiņi kartupeļi!!! Nolāpīts! Raža – viens pret viens. Vienu iestādi, vienu izroc. Kāda jēga vispār bija stādīt?
Pagājušo gadu saēdusies ķirbjus un kabačus un secinājusi, ka tie ir makten labi, pavasarī šos brīnumus biju stādījusi pati. No sākuma podiņos un palodzes. Izauga, mazi, resni. Sāka pat ziedēt. Kad beidzot savus lolojumus izstādīju laukā, liekas, tie jau bija pārauguši. Ziedēt ziedēja, bet augļi tu-tū. Nesanāca. Bet esmu kļuvusi gudrāka – šiem patīk daudz mēslu un daudz ūdens. Nākamo gadu, ja rokas nebūs nolaidušās pilnībā, mēģināšu citu stādīšanas taktiku un cerēšu, ka kaut ko arī novākšu. Ja ne iemarinēšanai un uz ziemu saglabāšanai, tad vismaz svaigai ēšanai.
Man bija trīs veidu kāposti. Pavasarī manas palodzes bija apsēduši podiņi ar kāpostiem agriem, vēliem, puķkāpostiem un brokoļiem. Daudz darba tika ieguldīts, lai tie tiktu sapiķēti atsevišķi un galu galā lietū, dubļos iebakstīti uz lauka. Kas izauga? Brokoļi neizauga! Puķkāposti neizauga! Parastie kāposti paauga. Kaut ko noskrubināja no leišmales atcilpojušais zaķis, kaut ko aprija tārpi. Kaut ko apēdīsim arī paši. Ļoti iespējams, kaut ko arī saskābēsim. Taču laikam darba un nervu dēļ nākamo gadu pirksim Dimdiņkāpostus.
Man garšo zirņi. Lai labāk noformulētu savu domu, varētu teikt – es mīlu zirņus – taču gramatiski šis būtu galīgi krieviski. Paliksim pie “patīk”. Šos brīnumus stādīju simtajā dienā kā mūsu senču senči. Pēc ticējumiem, jo tad raža sanākot labu, labā. Ziniet, zirņi arī pieskaitāmi pie manas neražiņas. Bija divas dobes – vienu vīrs ar traktoru nejauši izbrauca, otra tik bieži netika izravēta. Abās zirņi izauga piecpadsmit centimetru garumā, izspieda pa vienai pākstij un sakalta. Viss. Viņu mūža uzdevums bija piepildīts. Lādēdamās spēru zemes pa gaisiem – kas, kas atkal tika izdarīts ne tā?
Ar pupām gāja labāk. Stādīju sviesta pupiņas un no katra kātiņa novācu daudz un pa diviem trim lāgiem. Šie dārzeņi manu darbu, nervus un finanses ar savu eksistēšanu ir atpelnījuši. Pietika gan uz pannas uzlikt, gan saldētavā ielikt. Vēl tagad uz lauka, ļoti iespējams, kādu ķobīti var nolasīt. Paldies.
Sešas, septiņas vagas divu dažādu biešu – galda sarkanās un lopbarības bietes. Izauga labi, lai arī no sākuma tika pārmests, ka sēkliņas pa tuvu vienu otrai esmu sabērusi. Sarkanās jau vācu un lieku burciņās ziemai, bet lopbarības tik vien kā pa lapiņām noskrubinu – aitām, trušiem. Visā visumā, ja Pistole un Dižā ola nebūtu iemukusi manā dārzā un smago biešu ēšanas darbu nebūtu uzsākusi nelaikā, mans biešu lauks būtu par pāris kvadrātmetriem plašāks. Bet labi, labi, ka vismaz kaut kas palika. Tās aitas jau tādas dikti ēdelīgas...
Kas, kas vēl ir manā dārzā? Kas vēl pieskaitāms pie neražiņas? Viss! Laikam viss. Sīpoliem bija raža. Ja ne gluži milzīga un fascinējoša, tad novācu visādā ziņā vairāk kā iestādīju. Par ķiplokiem aizmirsu. Tos pavasarī (vai rudenī, vai arī kad tik viņus stāda) vispār aizmirsu zemē iebakstīt. Nākamo gadu jāatceras.
Kas vēl? Viss. Turpināšu novākt savu ražu-neražu. Smiešos (vai raudāšu) pie atlikušās kartupeļu vagas. Eh.
Nākamo gadu noteikti ies labāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru