Katram lauciniekam zināms, ka mūsdienu vistām prāts nesas tikai uz dēšanu. Retas ir reizes, kad ganāmpulkā ierodas pa kādai perētgribošai vistai. Par laimi vai nelaimi viena mātišķā vista tika arī man - pilnīgam, totālam lauciniekam-iesācējam, kas nekad lāgā pat nav apzinājies, kā vairojas putni.
To, ka kaut kas nav lāgā pamanīju vakarā, kad viena melnā uzcītīgi sēdēja perēklī. Iesākumā domāju dēj – prātiņš sagriezies -, taču tad, kad vista no perēkļa neizlīda arī otru dienu, sapratu ap ko lietas grozās patiesībā. Ap cāļiem. Vistai ir uzradušās mātišķās jūtas un viņa grib bērniņus. Oiii, cik mīļi.
Noskaidrodama visus sīkumus par olām, perēšanām un perenīcām un pieļaudama tāpat vēl kļūdas pietiekamā daudzumā, atstāju visu pašplūsmā. Vēl tikai pieminēšu, ka savu mātišķo uzdevumu vista veica ar kādām sešām olām kūtī, kur gulēja arī pārējās vistas un perēklī, kas dēšanai bija atvēlēts arī ciltsmāsām.
Vistas olas perē 21 dienu. Tik ilgs laiks jāgaida, kamēr izšķilsies mazie brīnumi. Lai arī apkārtējie uz manu “eksperimentu” raudzījās visai skeptiski, dziļi iekšienē ticēju, ka kaut kam ir jāsanāk. Pretējā gadījumā vista būs neapmierināta un, pabeigusi perēt šo tukšo porciju, gribēs jaunu. Un tad jau būs galīgs rudens. Uz rudeni taču cāļus neviens netaisa.
Bet līdz cāļiem vēl ilgi.
Un man ir daudz laika, lai kaut ko sačakarētu.
Pirmā lieta – perenīcas mātišķās jūtas bija spēcīgākas un ātrums lielāks, tāpēc visas svešo vistu izdētās olas viņa piesavinājās pirmā. (Ja godīgi, uzsākot eksperimentu es pat nevarēju iedomāties, ka viņa mātišķu sirdi savāks visas svešās olas, domādama, ka tās ir viņējās.) Drīz vien zem viņas jau bija divpadsmit(!) un pat... divdesmit piecas olas(!!!). Viņa sēdēja perēklī, spārnus izplētusi, olas divās kārtās savēlusi, un baltu aci skatījās uz visiem, kas tikai stiepa savus neķītros pirkstus, lai paskatītos, vai kaut kas jau nečiepst.
Citreiz gadījās, kad jaunās, svaigi izdētās olas es savācu pirmā. Tad man bija mazais prieciņš. Vienu šādu reizi perēkļa otrā malā stāvēja veselas deviņas olas. Nopriecādamās par pārējo vistu ražību, savācu guvumu un aizstiepu uz mājām. Un mājās vīrs šīs olas sacepa... Jēziņ... dienišķo vēršacu vietā no pannas uz viņu skatījās cāļacis. Es neredzēju, taču ja man tā būtu gadījies, es noteikti aizietu ar sirdi. Velns – nedaperēti vistu bērni! Uz manas pannas! Pirmā neveiksme. Neesmu jau ķīnietis, kas ēd nedaperējumus. Velns, velns, velns.
Kopš tās reizes šī perēkļa olas mēs lasījām atsevišķi, likām ledusskapī ar domu – būs cālēniem, ko izvārīt un izbarot. Oiii. Ja vien kāds cālis vairs izšķilsies pēc tās divdesmit vienas dienas...
Jo vairāk tuvojās cāļu izšķilšanās diena, jo lielās uztraukums mani pārņēma.
Reiz šādi skatoties uz saviem lolojumiem, pamanīju, ka arī perenīca ir izkāpusi no perēkļa paēst. Loģiski. Visi grib ēst. Vēroju, cik ilgi tas norisināsies, ik pa mirklim pačamdīdama, vai olas siltas. Vista izstaipa kājas, pakašājas, paēd. Liekas, pat nesteidzas. Beigusi ēst, pakasa knābi, pauotojas zem spārniem... Nu jau pagājušas kādas desmit minūtes, atkal skrienu pie olām – nu jau vēl vēsākas. Kur tā vista? Skatos – tagad guļ savā spa smilšu vannā un relaksējas. Nopietni, vista? Tavas olas perēklī dziest, a tu pucē savas nogurušās miesas? Un šai mirklī es sāku apsvērt domu pati jau sēsties uz olām – neies jau zūdībā laist tik daudz cāļu... Man palaimējās – vista izdzirdējusi kņadu ap perēkli, pati atsteidzās, lai turpinātu. Laba mamma. Fūuuu.
No divdesmit piecām olām man izšķīlās divi cālēni. Viens pilnīgi dzeltens, otrs pilnīgi melns. Tā kā vista uz olām bija sēdējusi pietiekami ilgu laiku, izdzirdusi čiepstēšanu, viņa nokāpa no olu kalna un pievērsās izperētajiem bērniem. Staigāja, kašņājās, ēda kukainīšus un mācīja saviem lolojumiem dzīves gudrības.
Redzēdama, ka vista par atlikušajām olām neizrāda vairs nekādu interesi, gāju tās salasīt. No vienas puses bija skumji, bet no otras priecājos par abiem izperētajiem. Labi. Labi, ka ir. Pretējā gadījumā vista būtu neapmierināta, gribētu turpināt sēdēt un man šī cāļošanās ievilktos līdz rudenim.
Bet ziniet, lasot olas mani sagaidīja brīnums. Biju jau salikusi spainī, kad izdzirdu vārgu čiepstēšanu. Šķīlās. Un ar savu zobu dauzījās no olas laukā vēl viens celmlauzis-čaumallauzis. Klusi nopriecājos un pagrūdu olu zem vistas – varbūt līdz rītam izšķilsies.
Ieturot klusuma brīdi pirms pārējo neizperēto cāļu olu apglabāšanas tranšejā, pamanīju, ka vēl viena ola ir jokaina. Kustas. Tā kā veļas, tā kā vibrē. Brīnumi. Paņēmu spaini ar olām un stiepu uz māju. Taisīšu inkubatoru un perināšu olas pati.
Man palaimējies ar vīru – manu jokaino ideju viņš pilnībā atbalstīja un vēl atrada lampu olu sildīšanai. Pus nakti novaktēju olas, cerēdama sagaidīt brīnumu, taču no rīta pamodos – olas kā olas. Nav cālēnu.
Nu vairs nemuļķošos.
Arī tas cālēns neizšķīlās. Beigts. (Cik smalka ir robeža starp dzīvību un nāvi. Dzimšanas mirklī. Un sastāv no nejaušībām... Nu aizfilozofējos.) Skumji bija.
Bilance arī nekāda iepriecinošā:
* olu skaits svārstīgs: no sešām līdz divdesmit piecām
* četri pirms laika izceptie
* divi mirušie, no čaumalām laukā netikušie
* divi no čaumalām izlauzušies; dzīvi
* pārējie, pārējie vnk olas.
Eh. Cerams, ka nākamo gadu, ja mana perenīca izdomās, ka grib bērniņus, viss izdosies veiksmīgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru