Un barvedes jērs atskrēja...
Liekas, esmu sākusi saprast, kad jērs gaidāms. Lai šis raksts būtu mazliet zinātnieciskāks un vēl kādam aitkopim-iesācējam spētu palīdzēt, pieminēšu galvenās, manāmākās tuvojošos dzemdību pazīmes. Pirmais ir pierietējušais tesmenis. Šai aitai tesmenis ilgu laiku bija liels, un likās, tūlīt, tūlīt, jānāk. Taču tikai tad, kad ārējie dzimumorgāni arī palika pufīgi, tad sapratu, ka šonakt būs. Un bija. Vispār jau sanāca gandrīz noķert mirkli. Aita palika lēnīga, jau iepriekšējā dienā ielīda kūtī un negribēja doties ārā ganībās. Vakarā, kad ieliku aizgaldā, arī sienu neēda. Nenervozēja, taču nelikās arī īpaši mierīga. Gaidīju, gaidīju, skatījos, cerēdama piedalīties pirmajās dzemdībās. Nesagaidīju. Jēriņš atskrēja tad, kad devos uz māju un vīrs tikai nejaušības pēc izdzirda, ka kūtī kāds ņemas ar sīku, smalku balstiņu. Mamma laba, mazuli aplaizīja, pabaroja – šos kadrus gan noķēru. Noķēru arī kadru, kad pie pēcpuses karājās liels, ūdeņaini/gļotains burbulis un nebija nosakāms, kas tas ir. Tā kā jau labu laiku iepriekš biju pastudējusi aitu atnešanās sarežģījumus, pieļāvu tikai trīs iespējas:
- Pirmā opcija, minētais bumbulis ir placenta. Vai arī kā viņu tur sauc? Orgāns no kura barojas mazulis mātes dzemdē.
- Otrā opcija, jauns augļapvalks otrajam jēram.
- Trešā opcija, dzemde vai iekšējie orgāni, kas spēj izvelties sarežģītu dzemdību rezultātā.
Minētā lieta neatdalījās ilgāku laiku, tāpēc izslēdzu variantu par nākamo jēru. Viņi, liekas, dzimst ar pāris desmitu minūšu lielu starplaiku. Tā kā aitas izskats neliecināja par problēmām (viņa nebija ne nomocīta, ne nespējīga ko izdarīt, ne arī kā citādāk traumēta), tika izslēgts variants arī par iekšējo orgānu velšanos laukā. Vakarā, kad devos vēl vienā lopu apgaitā manīju, ka minētā lieta no aitas ir atdalījusies. Tā bija un varēja būt tikai placenta. Viss kārtībā. Esmu gandrīz piedalījusies šīs aitas dzemdībās. Un, paldies visvarenajiem, arī šī aita atnesa jēru bez problēmām.
Tā kā barvede, šķiet, ir diezgan iespaidīga vecuma aita domas par to, ka tā varētu nezināt, kā apieties ar savu lolojumu, man nebija. Tāpēc arī ilgi netaisījos turēt aitu ar jēru no bara atsevišķi. Vienu dienu un viss. Pēc tam palaidu savvaļā, un aita, protams, ar visu jēru izskrēja pelēcīgajā rudens zālītē.
Un tagad par pistolēm...
Tātad abas (m)aitas ar saviem jēriem dzesē pa pagastu neatkarīgi no tā, kur klejo pārējais bars un hierarhijas plūsmā augstākstāvošās aitas. Protams, ar saviem jēriem. Šeit, ptu, ptu, ptu nav problēmu. Taču problēma ir tajā, ka kūtī-nojumē viņas tikpat kā nerādās, un, ja parādās, tad tik pat ātri, izdzirdējušas cilvēka tuvošanos, metas tālēs zilajās. Reiz cilvēka viedokļos dzirdēju, ka debilām aitām (un citiem cilvēkiem arī mēdz būt ne visai gudras aitas), dzimst debili bērni. Es domāju – audzināšana tos pataisa debilus. Respektīvi, ja māte ir psiha, nerespektē ne cilvēku/saimnieku, ne ganu, ne žogu, ne sētu, ne jumtu, tad viņa arī bērnu jau no mazotnes māca būt tikpat stulbu. Es tā nevēlos. Man pietiek jau ar divām stulbām aitām, jērus es centīšos izveidot normālus. Un ar vārdu “normāls” es domāju tādu, kas nebaidās no cilvēka, kas neskrien caur uguni un ūdeni, un nekaras mežā.
Tikai kā lai to panāk, ja aitas nerādās cilvēkam tuvāk par desmit divdesmit metriem?
Es esmu izmēģinājusi visus variantus un nonākusi pie secinājuma, ka vienīgais reālais manas problēmas risinājums būs abas pistoles siet. Jā, zinu, ir pakāršanās drauds, taču esmu to novērsusi līdz minimumam. Siksna ir īsa, tā tik pietiek kā nostāties, nogulties. Lēkt, aizķerties nav kur. Pakārties viena ap otru nespēj. Tikai tagad viņas nedz laukā, nedz izskrieties netiks... Nav jau zirgi. Līdz pavasarim lai pasēž piesietas un tad, ja spēšu ar savu tuvošanos viņām iedvest plus mīnus normālu attieksmi, domāšu, ko darīt tālāk.
Plusi piesietām pistolēm:
- Tagad katru dienu, kopš abas ir piesietas, viņas tiek arī pie graudiem. Iepriekš tas nebija iespējams, jo, ja devu graudus, kūtī viņas nenāca, un tad, kad atnāca, viss jau bija izrīts.
- Tagad katru dienu viņas arī apmīļoju. Lai arī pistoles ļoti baidās un gatavas pārlauzt savu sprandu uz līdzenas vietas, es katru dienu pie viņām pieeju, pamīļoju. Arī jērus pabužinu. Domāju, ar laiku mazie radījumi pieradīs pie cilvēka un viņu mātīšu psihās attieksmes nespēs mainīt to domas. Cilvēks ir labs. No cilvēka nedrīkst bīties. It īpaši no saimnieka. Tā, kas baro, tā, kas rūpējas.
- Ja radīsies nepieciešamība sniegt medicīnisku palīdzību, aitas nebūs jātvarsta pa pus pagastu. Piesietas aitas arī labāk novērot un pamanīt, kas un kā.
Mīnusi piesietajām pistolēm:
- Pakāršanās/nosmakšanas draudi.
- Lopi nespēj iziet laukā, paelpot svaigu gaisu, uzņemt saules peldes. (Domāju, ka kādreiz varētu iziet laukā ar aitu pavadā, tikai līdz tam vēl mazliet jāpastrādā.)
- Vairāk darba, barojot aitas atsevišķi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru