Trakais sesks

Nav noslēpums, ka dzīvoju meža vidū un ka manā pagalmā šad tad iemaldās ne tikai pa čūskai (ko es ar trīcošām kājām nosūtu pie dieviem), ne vanagam. Biežs viesis ir arī kāda stirniņa pāris desmitu metru attālumā vai lapsa, kas glūnīgi vico uz manu vistu pusi. Reiz sen senos laikos šeit esot dzīvojusi arī cauna, taču tā, mājās ienākot kaķim, drīz vien sajutusi konkurenci un kaut kur pačibējusi. Un labi vien ir, jo tad uz manām vistām aci mestu ne tikai jau pieminētais vanags, glūnīgā lapsa un olu zagle žurka, bet arī cauna.

Bet ziniet, lauki jau nebūtu lauki un mana sēta nebūtu mana sēta, ja šeit, kā vienmēr, kaut kas nenoietu greizi. Un kaut kas nogāja greizi pavisam nesen. Izlaidusi laukā Rožu pačurāt, piefiksēju, ka viņš uz kaut ko ļoti spēcīgi rej. Pirmā doma – uz to pieklīdeni baltraibo kaķi, kas pāris dienu laikā diezgan cītīgi gribēja samazināt manu peļu/žurku populāciju -, taču, izejot laukā, sapratu, ka realitāte ir citādāka. Pie vecās mājas sienas piespiedies, varētu teikt, asti kājstarpē ierāvis, gulēja kaut kāds mošķis. Tā kā es esmu ne tikai sēņu, ogu, koku, ceļu un pilsētu topogrāfiskais idiots, bet  man arī visai tāla apjausma par mazāk zināmo meža dzīvnieku nosaukumiem, es nespēju pateikt, kas tas par surikātu, ko uz grauda tur mazais sunītis. Lai nu kā pirmā doma, kas izskrēja caur manu sakarsēto apziņu – ja nu tas sesks ir traks, ja nu Roža ar viņu izkāvies, ja nu tagad mēs visi būsim traki? Daudz nedomādama Rodi no surikāta nošķīru, nelaimīgajam uzliekot virsū kasti. Un vēlāk, kad Rodi cītīgi nošrubījusi, atkal izgāju laukā, lai paskatītos uz gūstekni, secināju, ka lops tiešām nav vesels. Vai sakosts? Vai izkāvies ar mazo sunīti? Maz ticams, jo svaigu asiņainu rētu nemanīju, kaut gan asinis uz viņa auguma bija. Viņš izskatījās slims ar kādu triperi, jo āda vietām bija kreveļaina un bez apmatojuma, saplaisājusi un asiņaina. Un viņš bija mazkustīgs. Pabakstot ar koku, viņš neiebilda, ka apveļas uz sāniem, ķepiņas slābani nolaidis. Nu velns. Tā tik vēl trūka – ar kaut ko slims seskāns manā pagalmā laiž laukā garu. Un nav zināms vai traks, vai nav sainficējis Rodi, bet Rodis savukārt mani. Amerikāņi teiktu – o šit. Dzīvnieku aizstāvji un citi bezprātīgie dzīvnieku-augstākvērtētāji-par-cilvēku mani noteikti gribētu noliņčot – o tu briesmīgā dzīvnieku mocītāja, tev vajadzēja izsaukt vetārstu, nevis bakstīt nabaga slimo/veco/trako/bezpalīdzīgo/nelaimīgo seskiņu ar koku!

Kamēr es izmisīgi meklēju lapu/telefonu vai jebkādu info, kas man varētu paskaidrot, kur tālāk vērsties ar savu trako sesku, lai pārbaudītu, vai viņš ir inficēts ar trakumsērgu vai nav (tādējādi, vai arī man būtu jāsaņem kāda pote, kamēr esmu vēl pie pilnas apziņas), surikāts nolika ķelli. Auksts. Stīvs. Vīrs teica, no vecuma. Bet varbūt no trakumsērgas, jo kurš normāls meža dzīvnieks (es gan vēl tā arī neesmu sapratusi, kas tas par lopu – cauna, sesks, vai tas... kā viņu sauca... kaut kāds suns...) vilksies uz sētu pie cilvēkiem? Tikai trakie. Bet varbūt viņš saoda vieglu medījumu – mūsu vistas vai asinis no kaut kad iepriekš kautajām pīlēm -, un tāpēc nāca uz šejieni? Nezinu, tas mums paliks mīkla. Taču līķi vajadzētu uz tām trakumsērgas analīzēm kaut kā aizgādāt. Mēs riskējam ar suņa (nē, ar suņa nē, jo viņš ir potēts pret trakumsērgu) un divu cilvēku dzīvībām.

Eh. 

Vai arī svešie dzīvnieki vienkārši ir iecienījuši šo pagalmu meža vidū kā lielisku vietu, kur nolikt karoti? Jā, tagad atceros arī to mistisko kaķi, kas pļavā, netālu no mājas, bija atnācis, nomiris, pāris dienas smirdējis, kamēr tārpi to saēd un tagad saulītē deldē kauliņus.

Eh.