Roda dzīves sīkumi 6. daļa

(Rodis izmanto bērnu, lai tas izvilktu aiz dīvāna
aizkritušu mantu. Lieki teikt, ka mantu aiz dīvāna
aizmeta šis pats bērns.)

Rodis dzīvojas pa māju. Esam jau ļoti pieraduši pie mazā lopa mājās, nespēju iedomāties, kā būs pavasarī/vasarā, kad Rožam atkal tiks atvēlēts kaktiņš ar būdu pagalmā. Bet par to tagad nedomāsim. Priecāsimies, cik jauki ir tad, kad Rodis izklaidē manu bērnu un mans bērns izklaidē Rodi. Ja godīgi, es dažreiz jūtos kā vientuļā māte jau ar diviem sīkajiem – tad kad viņi skraida pa istabu, smiedamies, spēlēdamies un kaudamies par kaut kādām mantām. 

Esmu arī ievērojusi, ka Rodis spēlējas ar bērnu daudz citādāk nekā viņš spēlējas ar pieaugušajiem. Maigāk. Vēlīgāk. Par atnesto mantu pārāk nekaro un, ja redz, ka bērns pretī vispār nestājas, nomet kaut kur, lai bērns to atkal var paņemt un pamest. Ne tā kā ar mani vai vīru, kad viņš par savu mantu cīnās, acs pārgriezis un zobus atņirdzis. 

Citu reizi bērns viņu izbesī. Man liekas, ka jau kaut kur minēju, ka manam sunim ir stress, un tad, kad viņam ir stress, viņš ielien savā migā un grauž savu spilvenu. Tādos mirkļos, kad viņam visi izbesījuši un bērns vēl lien pie viņa migā, viņš mēdz rūkt. Labi nav. Bet tik pat slikti ir arī tad, kad bērns lien suņa teritorijā. Telpā jābūt vismaz vienai vietai – būdai/migai -, kur sunim jābūt pasargātam no visa un visiem. Bērns to nerespektē, tāpēc saņem  rūcienu, kas – atkal slikti – bērnu tikai uzjautrina un viņš arvien aktīvāk terorizē suni. Šajā sakarā jāsaka, ka jāstrādā ar abām pusēm – suns jāuzpasē, lai nesavaino bērnu (iekožot, ieskrāpējot vai kā citādāk), bet bērns jāiemāca, ka, ja suns rūc, jāpazūd, jāiemāca arī tas, ka, ja suns ir migā/būdā, pie viņa nevajag līst. Darba daudz un pašreiz uzskatu, ka suni iemācīt būtu vieglāk. (Rožam jau ir pieauguša suņa prāta līmenis, bet pieauguša suņa prāta līmenis atbilst divu gadu veca cilvēka bērna prāta līmenim.)

(Suns demolē savu gultiņu.)

Vēl man dažreiz liekas, ka starp maniem abiem audzināmajiem parādās konkurence. Lai arī bērnam neesmu devusi iemeslu just greizsirdību uz mazo sunīti, citu reizi viņi abi raušas man klēpī, vēlēdamies viens otru izspiest. Līdz aktīvām greizsirdības scēnām un naida izpausmēm vienam pret otru nonākuši vēl – paldies visiem svētajiem – neesam un ceru, ka nenonāksim. Bet kaut kas gan ir pamainījies. Tagad Rodis vienmēr, kad esmu vakarā viena bez bērna, cenšas man pietuvoties. Un tad, kad izslēdzu gaismu un uzeju augšā gulēt, sākas trādi rīdi. Viņš sāk smilkstēt. Netikums jau ir izveidojies. Iesākumā viņš smilkstēja tikai tad, kad gribēja pa darīšanām laukā, taču tagad pat dusmīga runāšana, uzkliegšana un pat pēriens viņa smilkstus nespēj apturēt – viņš grib gulēt augšā gultā ar mani. Vienu nakti tā nobesījos, ka likās, suni spētu piežmiegt pati savām kailām rokām. Beigās izspēru viņu ārā, piesēju sniegā un mīnus piecu grādu salā, lai atmiekšķē prātiņu. Stundu bija miers, iemigu, pagulēju. Tad pamodos no suņa izmisīgajiem rējieniem – “māaaaam, man ir auksti, laid mani mājā! Māaaam!” Pēc tam bija miers. No rīta savu darbību nožēloju. Un tagad ar bažām gaidu katru jaunu nakti. Zināms, ja suni kādu nakti palaidīšu pie sevis gultā, tad man ar viņu būs jāguļ viss atlikušais mūžs. Vēl pāris naktis pamocīties, vēl pāris naktis.... gan jau vēlāk Roža sapratīs.

Ā, un pie mums beidzot ir sniegs. Rodis vairs netiek pucēts katru reizi, kad ienāk no āra istabā. (Zināms, es ļoti pedantiski nošrubēju katru viņa pēdiņu pirms laišanas istabā; un ja viņš bija dubļos sasities vairāk, tad noberzu arī pavēderi un sānus, un muguru.) Un zināt, tas, ka suns vairs nav jāmazgā, ir liels atvieglojums mums visiem. :D Tikai sniegs un aukstums Rodim gan tik ļoti nepatīk kā sauss un saulains, plus trīsdesmit grādu liels siltums. Ja viņš skrien laukā ziemā, tad tikai tāpēc, ka vajag čurāt vai kakāt, vai kaut kur tālumā saož kādu meklējošos kuci. Un arī tad viņš skrien pa taciņām un celiņiem, lai tikai nebūtu paole jāsaldē. Un ziniet, ja laukā līst, tad viņš pat nepapūlās izvilkties ārā un ne čurāšana, ne kakāšana, ne dāmu sabiedrība šeit lomu nespēlē.

Man šķiet, es pirmo reizi redzu suni, kas tik ļoti nemīl aukstumu un slapjumu.