Ziema, ziema, ziema
Aiz loga ir ziema. Sniega ir daudz un tas ir pietiekami dziļš, lai zāle vairs nebūtu manāma un tikai pusgrauzti stimbuki no zemes slietos kā lāpas. Aitas dzīvojas pa kūti, taču tām eja uz lauku vaļā ir vienmēr. Un viņas to izmanto, jo katru dienu kādas trīs četras reizes iziet laukā izkustināt locekļus, paēst sniegu un paskraidināt jērus pa kupenām. Un tik jauki skatīties, kā tādi mazi aitēniņi lēkā pa baltajām pūkām. Es arī uzskatu, ka ir veselīgi, ja aita staigā laukā svaigā gaisā visu gadu. Pirmkārt, tas ir veselīgi elpošanai un tas ir veselīgi no norūdīšanās viedokļa.
Jā, ir atskrējuši gandrīz visi jēri. Tikai pārītis aitu vēl nav dzemdējušas un nav zināms, kad tas notiks. Katru dienu apskatu tesmeņus un ārējos dzimumorgānus, lai pamanītu dzemdību priekšvēstnešus, taču pagaidām bez panākumiem. Gaidu, gaidu, gaidu.
Auglība, gan jāsaka, nekāda lielā šogad nav bijusi, jo aita vidēji ir atnesusi tikai vienu jēru (normālos apstākļos ir divi). Taču noveļu to visu uz iesācēja-praktikanta vainu, nākamo gadu uz lecināšanu, zināšu, kā rīkoties, varbūt kādus vitamīnus pameklēšu vai piebarošu ar kaut ko auglības veicināšanai. Bet par to domāsim vēlāk.
Pistole un viņas (ne)veselība
Kad kaut kas bija nogājis greizāk kā parasti (ne tikai ar pūstošo kaklu, kas joprojām tikai apārstēts, nebija līdz galam savests kārtībā), pamanīju tikai tad, kad viņa vairs neēda graudus. Sazinājos ar topošo veterinārārstu, kas noteica, ka jāizmēra temperatūra. Ja vairāk par 39, tad ir problēma. O, jā, temperatūru mēs izmērījām, bija vairāk. Un, kad pacēlām asti, pamanījām, ka strutas nāk arī no šī gala. Iekaisuši iekšējie dzimumorgāni? Jēziņ... Vetārsta prognozes nebija labas. Vislabākais jēru atšķirt, meklēt govspienu un aitu kaut nost. Aitas ārstēšana neatmaksāsies, it īpaši, ja tā nav nekāda vērtīgā aita. Bijām jau izraudājušies, nobrieduši lopu kaut, jēru atšķirt un barot. Rīt.
Taču nākamajā dienā aita cītīgi ēda, visu, ko deva un nekādas domas par došanos pāragrā nāvē neizrādīja. Ja jau dzīvnieks pats cīnās, grēcīgi būtu kaut tādu nost.
Un te sākās aitas ārstēšanas epopeja. Pašrocīga dzemdes skalošana, vetārsta apskate, kakla skalpelēšana un jūra medikamentu. Ja nomirs, nomirs, ja izdzīvos, tad pāris gadus vēl uz nerviem mums pasēdēs. Vēl darbojamies. Aita domas par miršanu (tāpat kā mēs) ir atmetusi un, neskatoties ne uz ko, ir visai dzīvelīga – labi ēd, bērnu baro un pacieš katru mūsu apskati (temperatūras mērīšanu, zāļu špricēšanu un no jauna uzšķērsto pūstošā kakla skalošanu ar dezinfekcijas līdzekļiem vai kodīgo ūdeņradi). Un jāsaka, ka arī es esmu daudz iemācījusies – nu es bez bažām protu iedurt muskulī adatu, vēl tikai vēna jāmācās atrast, taču domāju, ka es būtu laba veterinārārste.
Jēru-teķu bēres
Man liekas, visbriesmīgākais lopu audzēšanā ir lopu kaušana. Protams, vieglāk jau vienmēr piezvanīt uzpircējam, atdot lopu un saņemt naudu. Bez problēmām. Un bez tālākām domām par viņa nāvi. Bet, ja jākauj pašam? Un lops skatās acīs līdz pēdējam mirklim. Un izjūt nodevību no cilvēka, kas to barojis, aprūpējis, mīlējis, šad tad ar koku dzinies pakaļ, lai izdzītu no pagalma.
Mierinu sevi ar domu, ka dabā tā iekārtots. Ir dzīvnieki un cilvēki. Un viņi viens otru ēd. Pie tā arī paliksim. Vīrs kāva, es palīdzēju dīrāt. Un ziniet, ar nazi plēšot nost ādu, es izjutu pateicību. Dabā tik labi iekārtots – no viena ir vilna, no otra āda, no trešā spalvas. Un gaļa. Cilvēks sevi var paēdināt, sasildīt, saģērbt. Jā, es tiešām izjutu pateicību. Ar rūpību salocīju nodīrāto ādu un ieliku saldētavā. Šo es ģērēšu, taisīšu aitādas segu vai jaku. Pati. Cerams, man izdosies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru