Jauns nelegālais īrnieks

Atbraucot uz villu Ziemassvētku nedēļu vidū, secināju, ka kāds mošķis ēdies mājā. Atradis vājāko punktu – priekštelpā, kur logs piemontēts mājas ārpusē un šķirbas aizpūstas tikai ar tām pufīgajām, dzeltenajām putām -, un lauzies iekšā. Man par nelaimi un tam briesmonim par laimi – caurums bija izgrauzts, putas papluinītas, un lops, domājams, ielauzies arī villā. Pēc Daumanta teiktā caurums bija par lielu, lai tādu taisītu pele. Droši vien žurka.

Fuuuiiii.

Caurumu aizlikām ar stikla vati, aizpūtām ar putām. Domādami, ka problēmu esam atrisinājuši, uzelpojām.
Neesam. Nākamajā dienā atkal caurums – cukurvate izstaipīta, putas izkostas. Naglojām ciet ar koka dēlīšiem.

Tas mošķis jau nav stulbs. Netika caur loga caurumu, atradīs citu vietu. Otrs vājais posms – grīda. Neskatoties uz Daumanta labo sirdi un siltajiem solījumiem, ka cukurvate esot tik kaitīga, ka neviens lops tajā nedzīvojot, esmu vīlusies – nākamais caurums – sienā, zem skaidu plāksnes un cukurvates. Un zem grīdas čab. Čab. Čab.

Gulēt nevar, liekas, ka smadzenēs graužas. Fui, un ja iedomājas tādu lielu maza suņa auguma žurku ejam pa manu villas grīdu, lienam uz galda vai, vēl trakāk, lienot pa manu matraci, pār mani…. Fuiiiii. Šermuļi skrien. Pretīgi, pretīgi, pretīgi.

Kad sapratām, ka pavisam maz trūkst, lai žurka izgrauztu manas guļamistabas grīdu un izlauztos pie manis, sākām rīkoties. Daumants nopirka žurku indi. (Es gan biju pret to, jo vecāku pirmais suns saēdās un nomira.) Teicās, ka ieliks uzmanīgi, lai Roža klāt netiekot, - zem grīdas. Un ar līstītēm sanagloja bīstamākos punktus gar sienām…

Cerams, ka tā žurka ātri nosprāgs. Mani nemaz nesajūsmina tā iknakts graušanās. Un mani nesajūsmina doma, ka tāds pretīgs rāpulis pār mani var pāriet…