Sen nekas nav rakstīts. Jo nekas
interesants nenotiek. Arī būvdarbiem ir mests miers. Sapratu, ka vairāk
neieguldīšu – nav īsti jēgas, jo nezinu, cik ilgi te vēl palikšu. Ja nu tiešām
pienāks galīgs krahs un iestāsies simtgadu sals, tad, iespējams, to ceturto
sienu būs jāsiltina, bet līdz tam, kamēr ir šis sasalums-pļura-sasalums-pļura
laiks, nesteigšos.
Villā viss pa veco. Ā, labā ziņa
nelegālais īrnieks žurķis ir devies uz mūža alām. Jau vairākas dienas nav
dzirdēts, arī jauni bojājumi villai nav nodarīti. Viens ienaidnieks likvidēts,
skapītī indes vēl diezgan. Daumants forši izdarīja – indi nevis grūti
aizsniedzamos pakšos sabāza, bet palika zem grīdas. Izurbināja caurumu un
iebēra. Ideāli. Īpaši, ja zem grīdas nekā nav.
Laiks rit pa vecam – ceļos, eju uz
darbu, nāku uz villu. Ar tumsu eju, ar tumsu nāku. Forši, ka tagad tas sniegs
ir. Un tajās pilnmēness naktīs laukā bija tik gaišs, ka visu nakti varēja
staigāties ar suni, spēlēties pagalmā ar bumbiņu vai skatīties debesīs. Tiesa
gan, mazliet apnicis šis sasalums-pļura-sasalums-pļura laiks, bet tā kā es vēl
neesmu aptvērusi, kas ir mazāk traki – mūžīgi slapjās kājas ar tumsu vai
mūžīgais aukstums ar nepiesildāmajām istabām (un pilnīgi nogrieztu iespēju
izmazgāt matus) -, tad jāsamierinās ar to, kas ir.
Gaidu pavasari. Fantazēju, kā villas
pagalmā iestādīšu kādu upeņu, jāņogu un ērkšķogu krūmu, kā pļaušu zālīti un
sēdēšu savā verandiņā ar portatīvo datoru klēpī vai grāmatu. Gaidu pavasari.
Siltumu. Sauli. Un jā, esmu apņēmusies arī nodoties aktīvai atpūtai – lai tik
nokūst, lai tik dienas paliek siltākas – tad mēs ar Rožu skriesim. Gaidu
pavasari. Vasaru.
Gaidu. Gaidu. Gaidu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru