Lobes ezera pastaiga jeb Nāves ēnā

Mana suņa hiperaktivitāte mani sāk nomākt. Kā atnāku no darba, šis mani jau gaida. Mam, mam, ejam pastaigāties! Izstaigājamies – citu reizi divdesmit minūtes, citu četrdesmit, vēl kādu reizi stundu. Atnākam mājās, paēdam, nomazgājos, ielienu gultā un paņemu datoru, lai parakstītu. Šis atkal klāt – mamm, mamm, paspēlējamies ar virvīti! Kas man atliek? Ņemu vienā rokā mantiņu, ar otru cenšos noturēties taisni un kaut ko uzskricelēt. Kad saprotu, ka suns mierā neliksies, pametu to virvīti, lai spēlējas pats. Nu tad šis man nāk virsū – mētā to virvi no viena sāna uz otru, te man pa roku, te kāju, te muguru trāpīdams. Kad mana, ka es nepievēršu pietiekami daudz uzmanības, sāk spaidīt savu pīkstošo bumbu. Pī. Pī. Pī. Un tā miljons reižu. 
Kad aizmieg ar palaga vai segas stūri mutē, tad ir miers. Bet, lai līdz tam tiktu, suns ir pamatīgi jānokausē. Un šī nokausēšana pēdējā laikā izvēršas par pamatīgu nervu, laika un iespēju pārbaudi...

Tāpēc es neskādēju nevienu reizi, kad iespējama tālāka (>5 km) pastaiga. Un jo ilgāka, jo smagāka, jo sarežģītāka šī pastaiga ir, jo labāk. Un pagājušās nedēļas nogalē, pateicoties maniem lielākajiem atbalstītājiem – māsai un Daumantam –, šāda pastaiga bija. Lobes ezera pastaiga jeb Nāves ēnā.

(Lobes ezers. Apsnidzis izskatās kā pļava ar niedrēm - garākajām zālēm)

(Pīļu gajiens. Ledus lūšanas gadījumā ne-
būtu nogājuši dzelmē pa taisno. Ar rokām
aizķertos.)

Fēlikss, the vētra, vēl nebija mitējies, kad dzima mūsu grandiozā ideja doties garajā pastaigā ap Lobes ezeru. Izskaitļodami, ka apkārt varētu būt mazliet vairāk par desmit km un saprazdami, ka tas tāds nieka pūtiens mums vien būs, devāmies ceļā. Mēs bijām nobruņojušies ar jaunākās paaudzes tehnoloģijām, apziņu, ka pie reizes jāpaņem arī divi slēpņi, un pāris Gotiņām.

Tikuši pie ezera, sapratām, ka daudzie atkušņi un sali nav skādējuši ledus biezībai – kā mušas uz medu bija salaidušies bļitkotāji, liecinādami, ka ledus ir pietiekami biezs, lai noturētu vēl trīs ekstrēmistus ar suni. Sajūta kā nāves ēnā. Kaut gan – no otras puses – visiem zināms arī ticējums: “ja uz ezera redzi bļikotāju, tad pēc trim nedēļām būs arī ledus”. Bailīgi uzkāpām. Kaut kur nokrakšķēja. Likās, tūlīt, tūlīt jau būsim iekšā līdz kaklam ūdenī. Nekā. Noturēja. Vēl pāris soļi. Priekšā āliņģis. Izmērīju ledus biezumu – no pirkstu galiem līdz elkonim. Muļķības – šitais nekad neielūzīs. Un atmezdami domu par iešanu apkārt, uzkāpām, lai ietu pāri.

Laiks bija parareāls. Lai arī sniegs bija mitējies, mugurā pūta ļoti spēcīgi. Zem kājām slapjš, sniegs līdz potītēm, lai būtu vieglāk, gājām rindā kā pīles, viens otra pēdā sperdams. Suns, starp citu arī. Ejot priecājos, cik labi Roža piekusīs, izlādēsies, trīs dienas no gultas necelsies. Tā tev nu bija – noskrēja visu ceļu, nolēca, nevienu reizi neredzēju suni elšam.

Pārgājuši ezeram, izgājām mazu mežiņu un nonācām uz tilta. Tur mūs gaidīja labi maskējies slēpnis. Un, nē, mēs laikam neesam dzimuši slēpņotāji – arī šo Daumants paņēma. Grrr.

Ceļš atpakaļ solījās būt smagāks – tagad pūtīs sejā. Izbriduši no krastiem izgājušas upes dumbrājus, nonācām biezās niedrēs. Un augstās – prāvu gabalu pāri galvai. Šie augi mani jau kopš bērnības fascinējuši – vienmēr esmu vēlējusies tiem cauri izbraukt ar laivu. Šodien mums izdevās kaut kas līdzīgs – tēlodami pirātus un niedrēs redzēdami kaņepju laukus, dzināmies viens otram pakaļ, slēpāmies, kliedzām un trakojām.

Atpakaļ ceļā pamanījām, ka pie krasta uz ledus kaito. Jā, jā, šļūc pa sniegu ar pūķi. Nolēmām, ka šito mums arī vajadzētu pamēģināt. Jau izfantazējām, kur tos pribambasus iespējams nopirkt un kādas naudiņas jāiztērē. Tiesa gan, laikam bijām tik ļoti atsaluši, ka sākām prātot, ka lētāk tādu pūķi uztaisīt pašam. P.S. tas ir viens no nākamajiem mūsu uzdevumiem.

(Upe, kas bija pārplūdusi un aizsalusi. Mazu gabaliņu gājām pa
to. Un, ziniet, dārgie lasītaji, neielūzām.)

Endomondo uzņemtā ceļojuma karte. Esam pārgājuši šaurākajā ezera vietā. Kaut gan, ja godīgi - ejot, likās, ka ceļs ir parareāli garš. Kartē labi var redzēt, ka esam veikuši gandrīz astoņus km divu stundu laikā. Suns mazliet vairāk - jo viņš arī šad tad pariņķoja. Un viņam skriešana pa sniegu, kas mums bija pāri potītem, bija diezgan pasmaga. Cerams, ka suns tagad gulēs trīs dienas piekusis. :D He, he, he.