Aktīvais dzīvesveids un suņa veselības problēmas

Aktīvais dzīvesveids

Pēdējā laikā suns ir tik uzlādējies, ka mani, atnākot mājās, sagaida ar augstu lēcienu un priekpilnu dauzīšanos ar bumbiņu vai virvīti. Un neliekas mierā. Pat pēc mūsu ikvakara pastaigas pa miestu un ikdienišķās paspēlēšanās, viņā vēl ir tik daudz enerģijas... Un viņš man atkal uzmācas. Ar bumbu. Ar virvīti. Ja nespēlējos, sāk mētāt to virvi un sist no visa spēka. Bieži vien man trāpa. Pa roku. Vai plecu. Vai - sliktākajā gadījumā - pa aci.

Es nezinu, kā lai suni nokausē. Lai viņš piekustu, nepieciešami pieci km ātrā tempā. Bet ir nakts. Un bieži vien auksts. Ja nav auksts, tad ir slapjš un tumšs, un ir nedroši valkāties pa villas miestu. Es staigāju, staigāju, spēlējos, spēlējos. Bet man ir arī jāpaēd, jānomazgājas, un, jā, arī jāparaksta. Bet tas sīkais pintiķis visu laiku man zvetē ar to savu virvi vai smilkst pie durvīm: “mam, nāc ārā, ejam, ejam, ejam!”

Kā būtu, ja es iegādātos otru suni? Tad viņi viens otru nokausētu, nospēlētos. Un mani nemīlētu... Ja es arī varētu ar diviem tikt galā, tad kaut kur aizbraukt vai paslēpņot, nebūtu iespējams... Slikta doma. Otrs suns ir slikta doma.

Sapratu, ka jāsāk suni vest pastaigā divas reizes dienā (nezinu, kā tikai man tas izdosies, jo rīti villā, kad jālien laukā no siltās gultas, ir vissmagākie). Un es varētu taisīt tos līkumus lielākus. No rīta ap pieciem, kamēr nav mašīnu un visa draudīgi apšaubāmā sabiedrība guļ, un vakarā. Lielākus līkumus. Tādus uz stundu. Uz četriem pieciem sešiem km. Jāizdomā tikai plus mīnus drošs maršruts ar apgaismojumu, bez pārlieku dzīvas satiksmes.

Mans otrs plāns suņa nokausēšanas sakarā, kā jaunā gada apņemšanās, ir vēlme sākt skriet. Tiesa gan, kad pienāks siltākas un gaišākas dienas. Bet skriesim. Abi kopā. Un brauksim ar velosipēdu. Hardkore treniņos, kad es mīšos, bet suns varēs dzesēt nopakaļus. Tādus maršrutus uz kilometriem desmit vai divdesmit. Pārdienu vai ik pēc trim dienām. He, he, hē, Roža, tavs treniņu plāns (un arī mans) vasarai jau ir izdomāts.

Un trešā atzinības vērtā lieta Roža un arī manā treniņu plānā – slēpņošana vai došanās aktīvā atpūtā vismaz divas reizes mēnesī. Tā būs ne tikai aktīva atpūta, bet arī ideāla iespēja, lai suns paskatītos, kas darās pasaulē, satiktos ar jauniem piedzīvojumiem, jauniem pārdzīvojumiem un jauniem notikumiem. Skan ideāli. Cerams, ka izdosies.

Piebilde – esmu ievērojusi, ka suns man liek vairāk kustēties. Tā ir jauka sajūta. Domājams, katram, kas vēlas nomest kādu kaloriju, lieti noderētu aktīva atpūta kopā ar savu četrkājaino draugu. He, he, he.

Parunāsim par nopietnām lietām – suņa veselības problēmām

Vienu dienu, guļot uz spilvena, blakus savam sunim, kas arī gulēja uz spilvena, saklausīju viņa sirdsdarbību. Tā mani izbrīnīja. Sitiens, sitiens, sitiens, sitienssitienssitens, pauze, pauze, sitiens, sitiens, sitiens, sitienssitienssitiens... Pārsitieni un izlaidumi. Sabijos. Domāju, ja vēl sunim būtu bijusi piepūle, nobīdes no normas būtu mazliet pieļaujamas, taču viņš gulēja gultā, kur jau labu laiku bija šņākuļojis. Ja godīgi, mani uztrauc viņa sirdsdarbība. Viss, kas ir atšķirīgs, nav normāls. Un es neesmu ieinteresēta pazaudēt vēl vienu suni.

Iegoglēju. Priekšā izlēca sirds mazspējas, letāls iznākums, suņu kardiologu telefona numuri. Vispār, ja sāk studēt dažādas slimības, bez maz vai sāk likties, ka pašam visas jau ir un ka nāve jau tuvojas. Uzprasīju, ko pastāstīs suņu cilvēki draugiem.lv domubiedru grupās. Viena liela daļa sieviešu varzas emocionāli izaurojās – momentā pie ārsta! – un retoriski vaicāja – vai es tiešām gaidīšu, kad suns atstieps pedāļus, meklējot atbildes netā?

Mani nomierināja viena sieviete, kas atsūtīja vēstuli. Viņas sunim esot bijusi tāda pati problēma. Viņa bija vērsusies Jelgavā pie suņu kardiologa, un tas bija izskaidrojis, ka suņi savu sirdsdarbību spējot kontrolēt un ka viss esot normāli.

Apstiprinājumu tam, ka ar Rožu viss ir kārtībā, apliecināja arī tie pāris vīrieši, kas ar racionālo domāšanu pieiedami, paskaidroja, ka, ja sunim neesot nekādu citu simptomu – smakšanas, aizrīšanās, vai vēlēšanās pēc nelielas fiziskās slodzes ilgi un pamatīgi atelpoties – tad suns ar sirds poblēmām vienā dienā gluži negaidot neaizies.

Ak paldies Jums daži sakarīgi domājošie un loģiski spriedošie cilvēki.

Otra mazākā (vai arī lielākā) problēma ir suņa sakodiens. Esmu ievērojusi, ka Rožam apakšžoklis ir izvirzīts prāvu tiesu priekšā augšžoklim un ka viņa sakodiens ir vairāk kā šķībs. Uzmetot acis citu suņu sakodieniem, nākas secināt, ka visiem ir plus mīnus taisns – viena zobu rinda virs otras. Tiesa, tikai lielajiem suņiem. Atceroties Rangu, arī viņa sakodiens bija nelīdzens – apakšžoklis gabaliņu priekšā augšžoklim. Vai tā ir mazo suņu īpatnība? Vai arī vnk nepareizs sakodiens, kas būtu kaut kā jāmēģina ārstēt?