Ceļojums Ķemeros, ceļojums putenī

Esmu apņēmusies gadu sākt un turpināt lieliski – proti ar diviem ceļojumiem mēnesī. Diviem jaukiem, kustīgiem, mazliet izglītojošiem un ļoti sportiskiem ceļojumiņiem pa dzimteni. Cerams, ka izdosies. Vēl ļoti ceru, ka ceļošanu spēšu apvienot arī ar slēpņiem, jo, cik esmu ievērojusi – bieži vien slēpņi ir nolikti vietiņas, kurās liels vairums parasto, normālo cilvēku, nemaz neiemaldās. Un tās ir jaukas vietiņas.

Nu tad – uz priekšu!

Iesākumā bija doma doties pastaigā gar jūru – no Carnikavas līdz līcim –, taču mazliet parēķinot, pārdomājām - >30 km ir mazliet par daudz vienas ziemīgās dienas pastaigai.

Visu jau gribējām atcelt… Un atcēlām, kad ar māsu pamodāmies sešos un secinājām, ka laukā plosās vētra. Mums par nelaimi (vai laimi) ap pusseptiņiem pie villas loga pieklauvēja Daumants. Nekādas gulēšanas – ceļosim!

Savācām kompāniju – Lindu, Aināru, Rodi, mani un Daumantu - un devāmies ceļā. Rīts bija skumjš – lietus un vējš, un tumsa. Bez maz vai apokaliptiskas ainas. Un mēs braucām uz Ķemeriem.

(Skats no torņa. Pat bildē var redzēt slapjdraņķi. Bet skaisti. Ļoti, ļoti skaisti.)

Klasisks aktīvās atpūtas ceļš ir pa Ķemeru nacionālā parka lielo purva laipu. Iespējams, liela daļa lasītāju atminēsies, ka šeit pat bijām jau vasarā, kad Roža bija maziņš, taču gudri ceļotāji zina vienu būtisku lietu – lai pilnvērtīgi varētu redzēt kādu vietu, tā jāaplūko no visiem skatu punktiem, dažādos diennakts laikos, dažādos laikapstākļos un dažādos gadalaikos.

Un šoreiz šis nebija labākais laiks tik aktīvai atpūtai. 

3,7 km garo ceļa posmu veicām slapjdraņķī, sniegs un vējš sitās sejā lielāko pastaigas laiku, un līdz beigām bijām konkrēti slapji – ne tikai kailās sejas, puskailās galvas, bet arī zem mēteļiem izmirkušas rokas, pleci un, protams, kājas. Laipa slīdēja, un mēs manevrējām kā neveiklas baletdejotājas (Roža paklupa, uz vēdera pašļūca un no laipas novēlās vairākkārtīgi). Un mēs bijām neapmierināti. Sapņojām par karstu tēju vai karstvīnu un alkām ātrāk nonākt galā.

Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Vispār, jā, arī šī ir vispārzināma patiesība, kuru mēs, diemžēl, nebijām ņēmuši vērā. Plusi no ceļojuma? Protams – purvs ziemā izskatās lieliski! Mazie kociņi nedaudz apsniguši, lāmas, kura vaļā, kura ciet. Debesis dūmakainas un skats lielisks, cik tālu acis vien radīja. Šī ir laba pastaigu vieta jebkurā gadalaikā. Galvenais – piemērots apģērbs.

Ķemeri

(Ķemeru sanatorija. Apvilkta ar žogu, sargāta ar melnu suni. Bilde nav mana.
Bilde no http://www.la.lv/atkal-nulles-punkta/)

Es vairākkārtīgi biju braukusi garām Ķemeriem – redzējusi slavenākos graustus un izmirušās ielas, dzirdējusi nostāstus par slaveno Ķemeru sanatoriju, nozīmīgajiem, veselību nesošajiem sēravotiem -, taču nekad šeit nebiju uzkavējusies ilgāk. Šoreiz mēs izstaigājām mazo miestu krustu šķērsu. Man par nelaimi, Endomondo netika iedarbināts un, galu galā, arī nobeidzās, taču doma skaidra – ēkas, taciņas, strautiņi, upītes, tiltiņi – viss tika aplūkots. Bilžu nav daudz, mēģināšu izlīdzēties ar attēliem no neta un piedzīvojumiem no personīgā arhīva. :D 

(Sēravotu attēlu nav. Toties ir šāda piemīlīga, mazliet apdilusi  nojume.
Uz saliņas. Iegoglējot secināju, ka šo vietu sauc par Mīlestības saliņu.
P.S. Vai ievēroji, ka uz jumta uzrausušies abi ceļojuma vīrieši?)

Tiesa, atbraucot mājās un aplūkojot netā, ko iespējams atrast par Ķemeriem, nācās secināt, ka lielāko daļu taciņu, apskates objektu un piedzīvojumu neesam apmeklējuši. Šitais ceļojums prasīsies pēc otrās daļas :) 

Slēpņi mūsu ceļā

Pirmais slēpnis – mazā izgāšanās

Linda bija datorgīks –, ieurbusies telefonā, viņa stalkoja, kur atrodami tuvākie slēpņi. Mēs izmantojām iespaidīgākās mākslīgā intelekta tehnoloģijas – virtuālo kompasu, kartes un citas geo ekstras -, taču bija arī tāds slēpnis, kurš mūsu lieliskajai piecotnei – četriem tankistiem un sunim – bija nepārkožams cietais rieksts. Atradās pie Spuņciema, lielās štrāses – miljons reizes garām braukts. Pa jokam gribējām paņemt. Un neizdevās.

Facepalm.

Man patīk ka slēpņi ielikti interesantās vai kultūrvēsturiskās vietās. Mūsu otrais slēpnis atradās ceļā uz Ķemeriem pie pieminekļa, kas veltīts Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku piemiņai. Es nezināju, ka tāds ir. Tagad zinu.  

Slēpņa meklēšanas ietvaros nonācām arī vienā graustā – Peldu iestādes un dūņu dziedinātavaskompleksā. Nezinu, gan cik tas legāli (nav legāli) un cik droši (nav droši), taču sajutāmies kā bradātāji. Lielu izbrīnu radīja tas, ka pieeja graustam ideāla – dzeloņstieples atplēstas, vārti vaļā. Otru izbrīnu – cilvēku nav, pa ielām neviens nestaigā, iekša neviens nebomžojas. Mistika. Kā
 pēc zombiju apokalipses. 

(Peldiestāde no ārpuses. Var redzēt, cik pamesta, cik apdrupusi. Vnk briesmīga.)

(Bradātāju sapnis. Pamestais no iekšpuses.
Nolupis, aplupis. Mēbeļu nav, ja neskaita
vannas un mistiskus ārstniecības krēslus.)

(Piemineklis I.Pavlovam pie  Peldiestādes.
Pamests. Aplupis. Puiši stāstīja, ka šis vīrs
darījis noziedzīgas darbības ar pacientiem! :D
Muļķības! Iegoglēju - izrādās slavens ārsts,
kas īpaši pētījis siekalas.)

Pirmais slēpnis mūžā!

(Es pievilinu cilvēkus slēpņošanai!
Vēl viens upuris. Ar savu pirmo
slēpni.)

Daumants atrada mūsu slēpņošanas pēdejo slēpni. Izstaigājuši Ķemeru parkus un taciņas, devāmies uz Melnalkšnu dumbrāju laipu. Ilgi meklējām, un Daumants atrada. Ja runājam par dabu, tad skats bija ideāls – mežs, kurā koku stumbri ūdenī. Cauri vijas laipa. Vienīgā nelaime – laipa ir nelietojamā stāvoklī, sapuvusi, sagruvusi un slēgta. Vēlējāmies pastaigu pa skaisto mežu turpināt, bet tas bija neiespējami – ielūzām, samitrinājām kājas, paslīdējām. No, no, no. Jāgaida rekonstrukcija un jābrauc otru reizi. 


P.S. Esmu par aktīvu atpūtu. Mīļie vecāki, ģimenes un jaunie cilvēki, brauciet atpūsties dabā – te var redzēt tik daudz ko jauku, tik daudz ko interesantu, tik daudz ko izglītojošu! Un nav vajadzīga pat vasara! Tikai atcerieties - nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs!