Par Roža kausēšanu… un nokausēšanu

Par Roža kausēšanu…

Esmu nodzīta. Kādreiz likās, ka  esmu pietiekami liela un spējīga, lai nodzītu suni, bet Rodža, liekas, ir pierādījis pretējo. Es vairs netieku galā. Vienmēr, kā viņš mani samana – mamm, mamm, paspēlējamies! Izejam! Apejam! Aizejam!

Es cenšos. Lai arī joprojām neesam sākuši iet divās pastaigās dienā – no rīta un vakarā -, mūsu vakara pastaiga ir kļuvusi divas reizes garāka. Pa asfaltu, bez siksniņas pa galīgiem džungļiem un parku, atkal pa asfaltu, tad pa izgaismoto ielu bez siksniņas, un tikai tad uz māju. Pēc staigāšanas, vienmēr domāju, ka suns ir noskrējies, bet kā rādās šie trīs km viņam ne silts ne auksts. Es dažreiz brīnos, kur tik mazā sunī ir tik daudz enerģijas. Cits teļš tik daudz noiet ar grūtībām, bet mans Džeka Rasela terjera un čivauvas jauktenis novico bez mazākās piepūles. Šausmas. Un tad es domāju, kā to mazo šmurguli, lai nokausē... Un es sāku domāt par otru suni. Un, ja godīgi, šī ideja lai arī neliekas īsti gudra (jo man noteikti nebūs ne tik daudz mīlestības), taču ik dienu jo vairāk kļūst arvien pieņemamāka. Tad vismaz mans suns būs nokausēts – nodauzījies ar otru tādu pašu. Līdz spēka izsīkumam.

Ja domājam loģiski un domājam par suni, lai tam būtu labāk, tad viennozīmīgi atbilde – jā, man vajag otru suni. Rodžam draugu. Nokausētāju. Pārinieku. Sugas brāli (vai māsu).

Bet, ja domāšanai pieslēdzam loģiku un apzināmies, ka tās būs pietiekami lielas klapatas un jauni apgrūtinājumi, tad nākas secināt – Gita, nedomā par otru suni. Būs otrs, netiksi galā. Ne kur varēsi aizbraukt (ar diviem), ne atpūsties. Bez tam viņi viens otram kļūs tuvāki un mīļāki, un tu paliksi ne otrajā, bet jau trešajā vai ceturtajā plānā...

Skumji.

… un nokausēšanu

Ir viena laba metode, lai suni nomierinātu, lai viņš nemestos man klāt ar domu par skriešanu, iešanu, spēlēšanos. Sildītājs. Pūtējs. Sunim tik ļoti patīk siltums (dienā salstot viņš tik ļoti ilgojas pēc siltuma), ka vakarā, kad atnāku mājās un ieslēdzu pūtēju, viņš to tik vien dara, kā pie tā sēž. Un tad nevajag ne mantas, ne rotaļas, ne mani. Kad suns piekūst, sēdēdams pie pūtēja, viņa acis lēni veras ciet un tas sāk klanīties. Kad iemieg, tad miers. Es gan brīnos, kā viņam, tik tuvu sēžot, smadzenes vēl nav izcepušās un acis izkaltušas, jo man pašai citreiz kājas svilst... Mans kaķsuns laikam tik ļooooti ilgojas pēc siltuma. Tik ļoti, ka smadzeņu izkalšana viņu nebiedē.

Pēdējā laikā sunim kaut kā neregulāri sanāk ar čurāšanu. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka mēs diezgan laicīgi (lasīt - ap pusdesmitiem) ejam gulēt vai tas, ka dažu dienu (mana noguruma un negribēšanas mākti) neizejam ikvakara pastaigā. Lai nu kā problēma ir šāda – suns katru nakti mostas pats un modina mani ap diviem trijiem naktī un no rīta īsi pirms modinātāja noliktās celšanās (ap pieciem) ar domu, ka jāiet laukā pačurāt. Nezinu, kas ir briesmīgāk – mans salauztais miegs vai mana nepateicīgā apziņa, ka būtu labāk gulējis, nevis smilkstējis pie durvīm. Tu nepateicīgā, Gita, būtu labāk priecājusies, ka smilkstienu vietā tevi nesagaida peļķe! 
Vienu dienu suns mani pamodināja ap pieciem. Pamodos, izlaidu laukā, ielīdu gultiņā apsildīties. Un pamodos ar savu modinātāju sešos!!! Suns veselu stundu bija dzesējis pa pagalmu, sēdējis pie durvīm un, paldies dievam, nekur nebija aizvilcies. Es laikam esmu pārāk bezatbildīga mamma. Vai arī pārāk piekususi, samiegojusies... Nekad, nekad, es vairs nelīdīšu zem segas sasildīties, kad suns būs izlaists laukā.