Pirmā pelde, sporta veidi, Džeira un svētki

Ledus ir ideāls. Gluds un biezs, tieši tāds, kāds nepieciešams slidošanai. Tas, protams, tā tiek arī izmantots. Mēs ar māsu slidojam, bet Roža dzesē mums pakaļ, skrien pa krastiem un metas pakaļ plastmasas pudelei. Rodža ir kūtrāks pakaļskrējējs un priekšāskrējējs. Kūtrāks nekā bija Rangu, un labi vien ir, jo, ja pakaļ un pa priekšu neskrien, tad simtprocentu drošs, ka nevienu locekli ar slidas asmeni nenocirtīs. Taču Roda gadījumā jāuzmanās par vienu citu lietu – iekrišanu āliņģī, nopeldēšanos un, ptu, ptu, ptu, paiešanu zem ledus.

Savu puiku uzpasēju. Pamatīgi. Un tieši tad, kad viņš paņēma dzenāšanai pudeli pa ledus virsu, sapratu, ka briest problēmas. Iekarsis spēlē – ar degunu stumt, mēģināt iekost un panākt -, viņš nepamanīja, ka tuvojas āliņģim. Un nepamanīja, ka iekritīs.

Iekrita.

Oma mani bija sabiedējusi ar stāstiem par paiešanu zem ledus, murgi, ko miegā redzu jo īpaši bieži (visi par Roda nāvi dažādākajos veidos), arī mani biedēja. Ar slidām metos uz caurumu ledū. Slidoju, nenobremzēju un iekšā biju kopā ar Rožu. No nostāstiem vēl dzirdēju, ka esmu sunim uzkritusi virsū, pagrūdusi zem ūdens. Suni izcēlu. Arī pati izrausos. Man par brīnumu, pati, liekas, biju vairāk nobijusies kā suns. Un no nieka peldes izpūtusi tādu problēmu... Bet man ir bail Rožu pazaudēt.

Ziema rit pilnā sparā (ja neskaita tās briesmīgo ritmu – nedēļa sals, nedēļa atkusnis, nedēļa sals, nedēļa atkusnis), un mēs izbaudām arī citus sporta veidus. Mūsu otrs mīļākais sporta veids aiz peldēšanas āliņģos ir slidošana. Es to daru ar slidām, Roža bez. Bet vai ziniet, mīļie lasītāji, ekipējuma neesamība neliedz Rožam pārvietoties kopā ar mani gaismas ātrumā. Man par laimi šim sunim nav tieksmes desot slidām pa priekšu – viņš labāk no pakaļpuses vai sāna. Un bremzē ar mazajiem persikiem, kad tuvojas krastam vai kādam ledus kukuznim.

(Mēs sļūcam ar plēvi, bet Roža deso pakaļ)

Vēl viens no mūsu iecienītākajiem sporta veidiem ir skriešana pa sniegu. Labi, iespējams, viens no nemīļākajiem (jo tad Roža ir slapjš no galvas līdz kājām un atkal apbrāzis visus ko vien var apbrāzt), bet viens no nepieciešamākajiem. Īpaši tad, ja mamma izdomā laisties no parareāli liela kalna ar plēvi. Kas cits atliek? Skriet pakaļ ko kājas vien nes jo uz plēves suņiem rezervētu vietu nav.

Jā, jā, ja runājam nopietni, tad vēl piemetināšu, ka uz kalnu aizbraucām svešā vietā, rēķinādamies, ka nebūsim tur vienīgie. Rodis man ir labs draugs, klausa, pakaļ svešiem cilvēkiem neskrien nedz pārāk uzmācīgi riedams, nedz ostīdamies, nedz kājā iekampt vēlēdamies. Ja arī paskrien, ātri varu atsaukt. Un es arī cenšos visu laiku suni radināt pie jaunām lietām, vietām un iespējām – lai jau paskatās, kāda tā pasaule ir.

Satikšanās ar Džeiru, manu vecāku suni, un svētku gaidas

(Džeira)

Vecāki ir dabūjuši jaunu sargsuni. Desmit kilogramīgu kucēnu ar mīkstu, biezu villu un lielām ķepām. Pēc vecuma, domājams, kādus divus ar pusi līdz trīs mēnešus vecu. No cilvēka, kura pagalmā, pēc nostāstiem, bija izmesti veseli septiņi kucēni.

Bija vajadzīgs sargsuns. Un būs. Tiesa gan, pagaidām vēl tāds ļoti bailīgs, jo, Rožu ieraugot, metās skriet un slēpties. Bet aprada, pēc pāris stundām abi dzesēja kā lielie – abi ar zobiem pa priekšu. Nezinu, ļaut tā spēlēties vai ne – suņi tomēr. Kā citādāk tad viņi lai spēlējas, ja  grūstīties nevar un ar zobiem ķert ne tik? Kad jau paliek pa traku un kāds no tiem sāk pīkstēt nelabā balsī, jāiet glābt. Tikai smieklīgi, jo pašreiz izskatās, ka abi ir vienādā līmenī – Džeira liela un neveikla, bet Rodis mazs un ļoti jaudīgs.

Visi kopā ar suņiem bijām meklēt arī eglīti. Jauka pastaiga – Rodis man sekoja un atsaucās uz vārdu, bet ar Džeru gāja smagāk. Mazais kucēns vēl nesaprot, kur jāiet, kā izpaužas saukšanas-nākšanas spēle. Man gan liekas, ka kucēnam būtu jāseko saimniekam, it īpaši, nepazīstamā vidē, bet, kā izrādās, uz Džeru tas neattiecas. Nezinu, kā to izskaidrot – iespējams, viņa par maz vēl bija bijusi kopā ar savu cilvēku, lai spētu to uztvert par savu cilvēku. Droši vien. Lai nu kā, eglīti atradām un arī lieliski pastaigājāmies.

Katru dienu, kuru Rodis ar Džeru pavadīja kopā, viņi arvien vairāk satuvinājās. Varēja sākt pamanīt, ka abi suņi izteiktāk sāk ievērot otra noskaņojumu – kad pārinieks vēlas spēlēties un kad vēlas likt visu pie malas. Un šajās dienās, kad abi bija kopā, viņi ļoti labi izdauzījās. Rodis bija noskrējies, Džeira bija noskrējusies. Ideāli. Abi gulēja kā mazuļi. :D

Kas vēl? Ā, vēl vienu lietu gribēju pieminēt. Iepriekš bija licies, ka cita suņa kompānijā, Roža daudz labprātāk priekšroku dos rotaļām ar savu sugas brāli. Muļķības – kad es uzgāju uz istabu palasīt grāmatu vai parakstīt, Rodis gāja ar mani un visu laiku palika ar mani. Tik uzticams man. Tik lojāls. Prieks.

Tā kā šajās brīvdienās man bija iespēja pavērot arī citu suni, tad gaismā ausa arī viena Rožam neglaimojoša īpašība. Viņš diedelē ēdienu – kad kāds ēd, skatās mutē, skaita kumosus. Ja ko ļoti, ļoti vēlas, vēl iesmilkstas. Tas ir briesmīgi. Īpaši ja blakus istabā atrodas suns, kuram laiks, kad cilvēks ēd, ir pilnīgi un galīgi vienaldzīgs. Esmu viņu iemācījusi uz stulbībām. Un visi pārējie, kas ēdot nolauž kādu kumosu un iedod “tam mazajam, mīļajam kucēniņam”.

P.S. Vai no diedelēšanas var atradināt? Kā?