Rodim
ir pazudis viens ilknis. Spēlējāmies ar virvīti, un ievēroju, ka vienā mutes
pusē tā kā mazāk zobu. Noķēru suni, apgriezu vākšpēdu un paskatījos – man
izrādījās taisnība – trūkst viena ilkņa. Tā vietā sarkans robs. Vai tad ilkņi
arī mainās? Vai arī viņš šo zobu zaudējis sīvā cīņā ar pretinieku – virvi – vai
arī atsitis un izlauzis? Vai tad tos zobus tik viegli pazaudēt? Nē, kaut kas te
nav lāgā…
Pēc
pāris dienām viņš pazaudēja vēl vienu ilkni. Atradu uz segas. No sākuma likās,
ka nags, jo vizuāli ļoti līdzīgs tam, taču, aplūkojot to vairāk, sapratu, ka
zobs. Mazs, līks un ass ilknītis. He, he, he, mans suns kļūst par pieaugušu
vīru! :D
Dienā,
kad ar mammu līmējām tapetes otrai istabai, Rodža, laukā skraidot, tā bija
pārsalis, ka pie mums sēdēja tikai sildītāja priekšā. Un, liekas, suns bija arī
piekusis, jo tā acis krita ciet, un viņš sāka klanīties sildītāja priekšā.
Tikai tad, kad purns pieskārās sildītāja restītēm, viņš attapās un no jauna
ieņēma sēdu pozīciju. Lai atkal klanītos.. Es tā pārsmējos.
Rodžam,
liekas, pienācis laiks attārpoties. Nopirku tabletīti. Ārste teica, pārlauzt uz
pusēm, no sākuma pusi un pēc desmit dienām iebarot otru pusi. Un, ja godīgi,
nekad tārpu zāles vēl tik viegli nebija dabūtas sunī. Iebāzu to pusīti
mandarīna daiviņas pusītē, un suns norija, nemaz nedomādams un garšu nejuzdams.
Jau
labu laiku vēlējos nopirkt sunim atstarojošo vesti, lai šajā tumšajā laikā būtu
drošāk doties pastaigās. Un beidzot man tas izdevās. Jaciņa mazliet gan par
lielu, toties labi pilda savu pienākumu. Spīd kā saule ne tikai no automašīnu
uguņiem, bet arī no stabu gaismām ielas malām. Ar šo pirkumu esmu trāpījusi
desmitniekā. Vispār esmu ievērojusi, ka man patīk sunim nopirkt kaut ko jaunu,
foršu un noderīgu. Palutināt savu mazo nelieti.
Vienu
dienu atnācu no darba un pamanīju suņa dzeramajā traukā noslīkušu lielu,
pretīgu, melnu zirnekli. Pirmais jautājums – kā viņš tur gadījies? Zināms,
manam sunim garšo dzīvas dvēseles – kukaiņi, mušas, sliekas, tārpi un arī
zirnekļi. Parasti viņš tos atrod un sakošļā. Domāju, ka arī šoreiz noķēri,
sakošļājis un kaut kā netīšām iemetis savā dzeramajā traukā. Lai apstiprinātu
savu pieņēmumu un rastu dvēseles mieru (jo man zirnekļi riebjas), piebakstīju
līķim ar pirkstu… Un viņš… sakustējās. Jēzus, es gandrīz no bailēm aizgāju ar
sirdi. Trīcošām rokām iebrucēju izlēju podā. Velns, Rodi, kur un kā tu tos
pretekļus te dabon? Un, Roža, tavs uzdevums taču viņus ir nahrenizēt pirms
satikšanās ar mani.
Kaut
kur lasīju, ka pēc suņa gulēšanas pozas var pastāstīt par viņa sajūtām un
attieksmēm. Mana suņa mīļākā poza ir uz muguras –, jā, kājas gaisā un plati,
pipsis saulītē. Tā ir poza, kurā suņi guļot, kad ir pilnībā atslābinājušies un
paļāvībā, un uzticībā pret saimnieku un notiekošo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru