Villas dzīve – temperatūras lielie mīnusi un siltināšana

Beidzot ir noticis TAS. Pienākuši lielie mīnusi. Mamma arī pirms miega un pēc pamošanā zvana, lai pārliecinātos, ka esmu sveika un vesela un vēl pie dzīvajiem. Lai tu, mans dārgais lasītāj, skaidrāk spētu apjaust villā atrodamo aukstumu, skaidrāk iezīmēšu pāris lietas:

(Suns togā)

• sausās-slapjās tualetes-dušas telpas logs ir aizsalis. Uz tā ir leduspuķes. No iekšpuses. Un lāstekas. Šampūns sasalis kramā, ziepes un skuvekļi piesaluši pie galdiņa. Vēl mazliet – un liekas, ka pakaļiņa arī drīz piesals pie poda :D

(Suns armijnieka jaciņā. Tā ir mazliet par mazu.)

• Savā īpašumā esmu ieguvusi gradusņikus. Un secinājusi, ka, nesildot telpu, temperatūras atšķirība no ārpuses un iekšpuses ir tikai pāris grādi. Laukā lielākais mīnuss, liekas, bija kādi mīnus desmit. Iekšpusē – plus trīs. Te briest problēma – cerams, ka ūdens neaizsals…

• Citreiz virtuvē var just elpu. Atveru durvis no sava mazā būcenīša, izeju virtuvē un kabūm – balti dvašas mākoņi. Nekad nebūtu domājusi, ka šitais prikols strādā arī telpās :D

(Mēs ar suni vakariņojam, Viņš, starp citu, ir aiz mana džem-
pera.)

• Mans suns dzīvojas ar džemperīti, kad esmu prom. Viņam tika nopirkta armijnieku jaciņa, tā izrādījās neērta, jo sunim ir mazliet citāda ķermeņa uzbūve. Strādājot laukā, sunim tika uzmeistarots pagaidu variants – toga – no veca džempera piedurknes. Tiesa gan, tas bija diezgan apkaunojošs variants tādam vīriešu sunim, jo atgādināja kleitu. Un tagad sunim ir īpaši džemperīši – no džempera piedurknes uztaisīti apģērbiņi ar spilgti oranžām aptamborētām caurumu – galvas, dupša, kāju un pipša – vietām

• Visi man saka, ka esmu skopa mājas sildītāja. (Tā, starp citu, ir taisnība). Ēdot salst kājas, rokas un galva. Nekas cits neatliek, kā to darīt bibokā un cimdos. Un Rožu aiz džempera, jo redz' – tam arī salst.

Siltinājums un jaunais otras istabas iekārtojums

(Iesākumā mājiņa tiek apsista ar dēlīšiem, pēc tam
piepildīta arvati)

Nedēļas nogalē veicām pēdējos lielos pirkumus – skaidu plāksnes un tapetes, un vēl šādus tādus knibukus – celtniecībai. Un atbrauca talcinieki. Kamēr tētis ar Daumantu pa āru lika cukurvati un skrūvēja dzeltenīgās OSB plāksnes, mēs ar mammu un Rožu pa istabu – līmējām tapetes lielākajai istabiņai.

(Te kādreiz bija logs. Tas tika samazināts.
Caurums piepildīts ar cukurvati)

Cukurvates likšana un plākšņu skrūvēšana ir smags darbs. Īpaši tad, ja diena satumst ap puspieciem un nav iespējams laukā izstiept nevienu gaismekli. Nē, nē, pa tumsu neviens nestrādāja – noklapēja divas sienas (starp citu, tās, kas tuvām manai istabiņai – abas manas istabas ārsienas) un likās mierā. Šo darbu man smagāk novērtēt, kaut gan rezultāts mani ļoti apmierināja. Laikam uz cukurvati lieku lielas cerības. Pārāk lielas…

(Stiklavatei pāri tiek liktas skaidu plāksnes)

(Istaba tika ieturēta sarkanos-pelēkos toņos. Trīs istabas
sienām tapešu pielika; ceturtajai un skapītim - pietrūka...)

Mēs ar mammu līmējām tapetes – daudz domājam, daudz strādājām un daudz nosmējām. Šoreiz tapešu pirkšanu uz saviem pleciem uzņēmās mamma. Sanāca un nopirka – lepnas, daudzkrāsainas tapetes, no katra ruļļa pa vienai. Istaba neliela – pietika un pat pāri palika vēl. Domāju, ka tās veidols un krāsu salikums ir pietiekami grezns, un mana māsa, neskatoties uz pārējām villā atrodamajām neērtībām, dzīvos te ar mani.

(Skapīša stils - kā māku tā maunu.)