Suns mani sit. Jā, jūs, dārgie lasītāji, pareizi
izlasījāt – citus sit draugi, pudeles brāļi vai vecāki, bet mani sit suns. Un
klapē tā riktīgi – paņem savu virvīti zobos un tad no visa spēka bliež. Goda vārds,
vienu reizi trāpīja pa vaigu, likās, ka acs būs zila. Citu reizi – tieši pa
mugurkaulu. Ar tādu spēku un tādām paralizējošām sāpēm. Mani sit mans suns.
Tas laikam ir instinkts – vēlme sakampt sava
pretinieka mugurkaulu un kratīt no visa spēka. Es kaut kur lasīju, ka takši tā
nomušī kaķus un lielie suņi savus mazākos ienaidniekus-ciltsbrāļus. Tas ir
briesmīgi. Mans suns mušī virvīti. Un pie reizes arī mani grib pataisīt aukstu.
Suns laiza manas kājas, kad esmu nomazgājusies un
tikko izgājusi no dušas. Tāpat kā Rangu. Kas šis par instinktu? Kāpēc suņi
laiza lietas? Viņš grib laizīt arī manu seju, kad neesmu vēl no rītiem
pamodusies vai taisos iet gulēt. Tad viņam parasti ir lielākie mīlestības
uzplūdi. Vai laizot lietas viņi izpauž mīlestību? Kuce tos laizīja, kad tie
bija mazi. Vai viņi šādi izpauž mīlestību? Vai Rodža saprot glāstus? Vai, lai
viņš saprastu manu mīlestību, man būtu jāsāk laizīt viņa kažoku tāpat kā kucei?
Sunim patīk dziedāt. Kaukt nelabā balsī pie vienas
dziesmas. Jā, tikai pie vienas dziesmas.
Pie mana modinātāja dziesmas. Pie tās, kas ir arī mans zvana signāls. Vai suns
apzinās, ka šī skaņa man ir svarīga un tāpēc ar savu kaukšanu vēl vairāk iezīmē
tās skaļumu un nozīmīgumu?
Pie citām dziesmām viņš līdzi nedungo. Tikai pie
King Charles Love Lust.
Mans suns vispār, tāpat kā es, mīl klusumu. Mēs
parasti neklausāmies mūziku un neskatāmies datorā filmas ar skaņu. Mēs runājam.
Pieņemu, ka viņam patīk mana balss. Un man patīk viņa ņurdēšana, kad mēs
spēlējamies... Vienu dienu izdomāju paklausīties mūziku savā telefonā, un sāku
dziedāt līdzi. Arī suns iesaistījās ar savu kaukšanu. Bija smieklīgi.
Atceraties, pirms kāda laika rakstīju par kaķu
bomzi. Viņš ir atgriezies. Tik vien kā bija – izlikt miskasti laukā un jau
visādi izsalkušie klenderē pa manu pagalmu. Es viņu neredzēju, tikai dzirdēju.
Tādu skaļus, izmisīgus ņaudienus.
Jā, un, ja kāds, varbūt, ļoti sev vēlas kaķīti – pie
mais var pieteikties. Villas miestā ir kaķu kolonija. Un tagad tai kaķu
kolonijai ir visādu krāsu un visādu kalibru kaķēniņu – melns ar baltu
apkaklīti, pilnīgi melni un pelēki ar garu, pūkainu apmatojumu. Varbūt kāds
vēlas? Man nebūs slinkums savākt, nomazgāt, atblusot un pat attārpot.
Un atcerieties, dārgie lasītāji, ka reiz fantazēju
-, kāpēc šādi nevar pieklīst arī kucēni un sunīši. Izrādās, ka kaut kas varot.
Vienu rītu izlaidu Rodžu laukā un tā vietā, lai pēc kāda mirklīša šis,
pačurājis, pakakājis un nosalis, grabinātos pie manām durvīm, nerādījās. Gāju
skatīties. Un ieraudzīju. Stāv pagalmā pretī tādam pelēkam, maza izmēra,
mazliet noplukušam šunelim. Tas nobijās, panesās skriešus un prom bija. Rodžu
atsaucu, iegājām iekšā. Man tikai jādomā, kas tas par sunīti bija? Kāds
apmaldījušais? Varbūt kāds bomzītis? Varbūt kāds pamestais? Rokā nedevās.
Bailīgs. Varbūt sists? Nezinu, jāspaskatās – varbūt var piemīlināt, varbūt
kādam pazudis un nomaldījies. Jāpaskatās pazudušo sunīšu sludinājumi.
Pēdējā laikā miegs villā tāds makten caurs. Un sunim
arī. Ziema nāk, aukstums, liekas, ka kaut kur zem grīdas krakšķinās peles. Tāda
baisa sajūta – it kā apzinos, ka peles vai žurkas, bet nepatīkami. Un suns arī
uzvelkas. Labi, nerej, bet spicē ausis, klausās, klausās.
Un tad vēl tas kaimiņu suns, kas nonstopā kauc i
dienu i nakti. Un ne rej, bet kauc. Liekas, tam nevajag nedz pilnu, nedz tukšu
mēnesi, lai kauktu. Briesmīgi. Kur rodas tādi kaucēji? Par maz mācīti? Bez
sodiem un disciplīnas auguši? Velns.
Un šonakt arī. Pamodos no salda sapņa, jo kaut kur
aiz sienām skanēja kāda mistiska čīkstoņa. Liekas pamodāmies abi reizē ar suni.
Viņš nerēja, tikai klausījās. Un labi vien bija. Ilgi nevarēju saprast, kas tas
par troksni, un tikai tad, kad paņemdama lielo dunci, izgāju pagalmā,
saklausīju, ka kaut kur tālumā nelabā balsī kauc kāds cits suns. Velns.
Saimnieki, lūdzu, iemāciet saviem lopiem nekaukt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru