Atpūta laukos, suņa psiholoģiskās un fiziskās pārmaiņas

Novembra brīvdienās devāmies atpūsties uz laukiem. Jau ceļā uz mājām Rodža kā lielais sēdēja mašīnas priekšējā sēdeklī kopā ar mani un norēja garāmejošos cilvēkus un citus (kurus pamanīja) šoferus. Bija smieklīgi skatīties, kā šis ar visu savu mazo suņa domāšanu, lielo apziņu un pamatīgo drosmi norēja visus, viņaprāt, sliktos. Labs sargs. Labs!

Un ziniet, dārgie lasītāji, kas vēl bija interesants – man likās, ka Rodža pazina pēdējo pagriezienu uz mājām. Viņš skatījās pa logu un, kā mēs iebraucām šajā pagriezienā, viņš uzvilkās – sāka jūsmīgi nervozēt, riet un trakot. Vai suns var atcerēties brauktos ceļus? Vai viņš var atcerēties tos ar tik pozitīvām emocijām? Un, nē, šeit nederētu teiciens, ka suns lasa manas emocijas un jūt līdzi man. Es biju priecīga par atgriešanos mājas, taču ne jau tik ļoti, lai suni uzlādētu tik lielā mērā.

Un, ja runājam par suņa sestajām maņām, tad interesanti pieminēt, ka viņš arī jūt, kad mēs kaut kur brauksim. Mēs vēl neesam sākuši ģērbties vai kravāt mantas, bet suns jau lien pie savas pārvietojamās mājiņas, smilkst un trako. Viņš tiešām sajūt, ka mēs taisāmies doties ceļā. Kā to var sajust?

Laukos Rodža iztrakojās – izskraidījās pa dīķa malu, pa mammas priedulāju, pa dārzu un pļavu, arī pa lielo mežu. Viņš likās tik priecīgs esam – skriet bez siksniņas, mest riņķus, strauji bremzēt un griezties. Suns trakoja kā šoferis, kas pirmo reizi ticis pie BMW. Un es viņu neapturēju.

Uz ceļa vēl pamēģinājām bumbiņas mešanas-atnešanas rotaļu. Skriet pakaļ aizskrien, arī nes uz manu pusi, bet vienmēr paskrien garām. Ja šo spēli spēlējam slēgtā telpā un es metu mantu, sēžot gultā, Rodža vienmēr mantu atnes man – ielec gultā un es viņam to atņemu. Ja sanāk spēlēt citur, tad arī atnešanas rezultāti nav tik labi.

Šajā reizē ievēroju, ka Rodim ir ļoti būtiska arī kopējā rotaļa ar cilvēku. Spilgts piemērs ir rotaļas ar virvīti, kad cilvēks tur un mazliet parauj vienu tās galu, bet suns ar zobiem ieāķējies otrā. Mamma spēlēja šo spēli ar suni līdz virvīte no rokām izkrita. Suns neizpratnes pilnām acīm skatījās notiekošajā un atnesa/padeva virvi atpakaļ cilvēkam, lai tas var turēt un turpināt rotaļu. Kad mamma nejauši izmeta virvi otru reizi, atkārtojās tas pats. Vēlāk tā jau kļuva par rotaļu – virves turēšana un palaišana. Starp citu, šīs spēles uzlabotā versija man ir arī video. Mēģināšu kaut kad lejuplādēt blogā.

Rodžam parādās viena slikta iezīme. Viņš diedelē ēdienu. Es pat neteiktu diedelē – bet vienmēr, kad kāds ēd, sēž, skatās acīs un skaita kumosus, cerīgā, ka šim kādu kumosu ar' atmetīs. Man viņš diedelē mazāk. Favorīti, protams, ir mamma un tētis. Mamma arī dod. Eh. Laikam jau arī iemācījuši. Mans mazais, badā mērdētais lops. Un P.S. mani nemaz netraucē, ka man kāds skatās virsū un skaita kumosus. Manis pēc, ja Rodžam tā vieglāk, viņš tā droši var darīt. :D

Attiecībās ar pārējiem dzīvniekiem un arī cilvēkiem, gribot negribot Rodžu sanāk salīdzināt ar Ranguli. Piemēram ar cilvēkiem. Rangu rēja visu laiku, uz svešiniekiem skatījās ar aizdomu un tādu riešanu, ka ausis krita ciet. Rodis parej mazliet. Viņu viegli apklusināt un bieži vien tas pat nav vajadzīgs – pāris reizes kaimiņam uzrej un liekas mierā. Iepazinies ar cilvēkiem, Rango pie tiem gāja, Rodis šai ziņā nav tik aktīvs. Liekas, viņš nevienam neuzticas, uz visiem skatās ar piesardzību un neuzticību. Rodis, liekas, neuzticas pat manējiem – laukā viņš ar tēti neiet, ja iziet, tad tā vietā, lai dotos pastaigā ap dīķi, aizskrien līdz pagalma  malai un metas atpakaļ pie durvīm. Gandrīz vai rodas tāda sajūta, ka suns atcerējies, ka manis nav, ka bez manis nevar, nedrīkst.

Par dzīvniekiem runājot, Rangu pie tiem gāja ar interesi. Viņam patika padzenāt kaķus, saostīties ar katru suni un padzīties pakaļ vistām. Rodis uz visiem skatās ar aizdomām un, varētu pat teikt, bailēm. Pie svešiem suņiem viņš lien bailīgi, bieži vien rej uz tiem no laba attāluma un tikai tad, ja nojauš, ka tie nekādā ziņā nepakamps viņu aiz škvarkas. Kaķi, jā, tie viņam patīk, bet noteikti tikai tāpēc, ka ne no viena tā pa nopietno vēl nav atrāvies. Arī ar vistām ir citādāk – Rangum patika tās ķert un dzīt, bet Rodim viņas neinteresē. Labi, ja interesē, tad mazliet. Viņš paskrien uz to pusi, bet kā dzird mani saucam viņu vārdā, metas atpakaļ. Paklausība? Vai vienkārši uzticēšanās saimniekam cerībā, ka tas pasargās suni no briesmīgi biedējošajiem putniem? Citādāks raksturs? Citādākas vēlmes?

(Roda zobu bilde. Starp citu, paskatīties uz viņa zobiem ie-
spējams tikai tad, kad viņš guļ, vai ir tikko kā pamodies.)

Aizbraucot uz laukiem, ar lielajiem svariem nosvēru suni. Viņa svars ir aptuveni pieci ar pusi kg. Daudz vai maz? Lielāks neizskatās, bet muskuļaināks gan. Cik aptuveni sver Džeka Rasela terjers? Kādus septiņus astoņus kg? Cik Džeka Rasela un čivavas jauktenis?

(Un te labi redzams, ka apakšējie zobi ir vairāk izvirzītaki par
augšējiem zobiem. Tā vajag? Tā var?)

Ja runājam par citām vizuālajām pārvērtībām, tad jāsaka, ka Rodim mainās apmatojums – no kucēna vilnas uz pieauguša suņa kažoku. Tāda pati līnija pār mugurkaulu kā reiz Rangulim. Tāds tumšāks, melnāks, spīdīgāks kā taukains. Iesākumā likās, ka vienkārši netīrs, tikai pēc laba laika sapratu, ka, nē, mainās apmatojums. Smieklīgi. Bet šis – pieaugušā suņa – apmatojums nav nedz tik smuks, nedz tik mīksts kā kucēna vilna. Žēl.

Otru vizuālo pārmaiņu sakarā jāsaka, ka suns izbalē. No sākuma bija bāls, tad pavēdere un paole un citi raibumi uz pārējās miesas strauji palika tumši, un tagad atkal izbalē. Kas šīs par pārvērtībām? Kāpēc tā notiek?

Rožam turpina augt zobi. Priekšējie ir izauguši, bet sānos tādi mazi, tādi bērnišķīgi. Mani gan mazliet uztrauc sakodiens, jo tas nav mats matā precīzs – augšas zobi nesaiet pret apakšējajiem zobiem. Kāds vispār izskatās pareizs sakodiens? Rodžam lejas zobi ir izvirzītāki par augšējiem, apakšlūpa mazliet atkarājas... Laikam vajadzētu pakonsultēties ar kādu suņu zobārstu. Kaut gan, ko es uztraucos – sauso pārtiku sakost var, kaulus tā šķin, ka maz neliekas...