Jaunumi villas dzīvē un bomzis

(Mājiņa apsista ar dēļiem. Starp tiem liks stiklavati (cukurvati)
un pa virsu sitīs lētākās skaidu plāksnes.)

(Logi tiek piemeklēti nevis pēc logu ailes sienā, bet logu aile
tiek pieveidota pēc vajadzīgā izmēra, Mēs esam pro.)

Mums – villas iedzīvotājiem – par prieku ir atkusnis. Zeme ir mīksta un silta, dienas ar Celsija plusiem, bet naktis bezvēja apmākušās. Vienīgā škrobe, ka tā tumsa kā nelūgta viese mācas virsū ar savu rudens laipnību, bet ko padarīs. Labi, ka nesalst. Labi, ka nav mīnusu. Labi, ka nav vēja. Daumants siltina sienas, veic priekšdarbus, lai varētu klāt cukurvati un apsist ar gaileņu dzeltenām skaidu plāksnēm. (Kad tikšu pie neta, noteikti lejuplādēšu blogā arī kādu attēlu.) Jā, mani gaida ceļojums uz Kuršiem vai K-rautu un jauni tēriņi. Un ziniet, nesen arī nolasīju elektrības skaitītājus – savi trīsdesmit eiro par pusotru mēnesi būs. Tas ir vairāk kā jebkad esmu maksājusi Rīgas dzīvokļos, vairāk, kā jebkad esam maksājuši, dzīvojot komunaļņikā pa četriem un sešiem cilvēkiem. Gribi siltumu – maksā.

(Četri draugi - es, Rodža, mana grāmata un sildītājs - aukstajos rudens vakaros)

Kas vēl noticis jauns? Ūdens (tas, kas tek no mana virtuves krāna) sāk streikot, un kanalizācija uz manu sauso-slapjo tualeti sāk palikt makten savāda. Dažreiz pludo un iekšā nesūcas silts ziepūdens.

Viss pārējais pa vecam – aizeju ar tumsu, atnāku ar tumsu. Esmu sapratusi, ka, dzīvojot šeit, Rodža dzīve ir kļuvusi vēl nožēlojamāka – mēs pat neizejam pastaigāties, kā tas bija pieņemts darīt Rīgā. Un tikai tāpēc, ka ir tumsa, ietvju nav, un tās pāris mašīnas, kas vālē pa šiem ceļiem, dara to pietiekami bīstami un biedējoši. Bet mēs metam bumbiņu šajā mājiņā. Un tad Roža metas pakaļ no manas istabas, caur virtuvi uz gaiteni, ar galvu bremzēdams iemetas sienā, pakampj to mantiņu un deso atpakaļ pie manis. Ar citu dresūru nenodarbojamies. Esmu iegrimusi suņa vnk mīļošanā, grāmatas lasīšanā  (Starp citu, Čaka Palanjuka grāmata “Apsēstie” ir pietiekami nenormāls un slims materiāls, lai mani izklaidētu labāk par jebkuru briesmu filmu ar preteklību piesitienu), rakstīšanā, labošanā un domāšana.... Un šāda dzīve mani tīri labi apmierina. :)

Kas vēl jauns? Jā, vienu dienu pie manis bija atklīdis...bomzis. Patiesību  sakot, bomzītis – mazs, piemīlīgs kaķēns pelēcīgā krāsā ar garu, pūkainu kažoku. Laikam tāpēc, ka veco pārtiku mēdzu pamest zem ābeles putniem, tārpiņiem un citiem lopiem par barību. Kļūda. Šie vecie pārpalikumi baro ne tikai putnus, bet arī bomzīšus. Dabūjusi sutu no Daumanta un sapratusi, ka esmu pieļāvusi kļūdu, šādi vairs nedaru – tagad cieš kaimiņa pagalms! :D Joks.

Tas mazais ilgi pie manis sēdēja. Blusains, netīrs, bet skaists, veselām actiņām un dzīvelīgs. Pabaroju ar suņu barību. Apēda tā ka grabēja vien. Badā. Kā tādu nepabaros? Un, jā, es jau savā vientulībā sāku līdzināties tām briesmīgajām kaķu vecenēm. Facepalm...

Nebaro to kaķi! Neatkausies no viņa.

Bet viņam gribas ēst.

Tad paturi.

Nebaroju. Aizgāja.

Kāpēc šādi nepieklīst kucēni? Esmu suņu cilvēks. Rējēju paturētu.

Bet varbūt tas kaķis mani izvēlējās? Tāpat kā mani izvēlējās Rango, kad iebāzu roku kucēnu grozā un viņš vienīgais no visa bara, sāka man laizīt pirkstus?

Muļķības. Kaķi izmanto cilvēkus. Ja sunim cilvēks ir dievs, ko mīlēt, ko sargāt, tad kaķis no cilvēka gaida tikai paiku un paverdzību...

Kāpēc šādi nepieklīst bomzīši kucēni?