Roda smagie tīņa gadi

Gudri cilvēki runājot, ka viens suņa gads atbilstot septiņiem cilvēka gadiem. Ja rēķinam pēc šīs shēmas, tad tikai loģiski, ka divu gadu vecumā suns ir izaudzis līdz cilvēka 14 jeb smagajam tīņa vecumam. Jāsaka – vai nu šie aprēķini ir nepareizi vai arī mans suns attīstās kudi ātrāk par lielo pelēko suņu vairuma masu. Rupji rēķinot un rupji sakot, sanāk, ka Rodi jau piemeklējis smagais tīņu vecums, jo viņa kontā jau ir pirmais netiklais skatiens uz suņu dāmu un pirmā nelietīgā mukšana no mājām. Par dāmām nerunāsim. Runāsim par mukšanu no mājām.

Reiz Daumants, ceļot villu divatā ar Rodi, bija jau man sūdzējies, ka suns, mani meklēdams, bija izgājis no pagalma nožogojuma un devies uz ielas pusi.

Toreiz, kad pagalmā ieklīda suņu bomzis, redzēju, kā Rodža, tam sekodams, izskrien no pagalma nožogojuma, mazliet paskrien un apstājas un nāk atpakaļ.

Citā reizē, kad villu cēlām visi trijatā, suns izšmauca caur žogu un paskrēja uz cilvēku pusi. Redzēju, salamāju, sapēru. Nedrīkst tā. Suns, tavas robežas ir tikai līdz žogam. (Starp citu, jautājums gudrākajiem, - kā sunim iemācīt sargājamo teritoriju? Tā, lai viņš neskrien ārpus žoga? Vai vienīgais risinājums ir labs, necaurskrienams žogs un pēriens, ja caurskrējiens tomēr izdevies?)

Un pagājušo reizi, kad Roža izdomāja pamukt, bija pavisam traki. Manis klāt nebija, tāpēc visu zinu tikai no stāstījumiem. Daumants darbojās ap villu, kad pamanīja, ka suņa nav. (Vienmēr esmu teikusi, ka vīrieši jau nav cilvēki un tiem nedrīkst uzticēt nedz mazus bērnus, nedz dārgas mantas!) Sauca, sauca, neatsaucās. Klāt neskrēja. Daumants izstaigāja tuvākos gabaliņus, pa malām skatīdamies, suni saukdams, bet tā arī neatrada. Beigās sēdās mašīnā, izbrauca vietas, pa kurām parasti ejam. Atpakaļ braucot pamanīja, ka suns ielīdis viena kaimiņa pagalmā aiz sētas un plucina kaut kādu lietu. Putnu. Beigtu. Suns, redzēdams, ka Daumants tuvojās, vēl gribēja mesties skriet, taču cilvēks bija ātrāks – aiz čupra, pa pakaļu. Salamāja, sabāra. Atveda mājās.

Šīs mukšanas/bēgšanas/sakarā man ir daži jautājumi:

1. Kāpēc suņi skrien prom no mājām? Loģiska atbilde būtu – jo viņi var. Tiem ir četras kājas un nav ķēdes, kas viņus aizturētu (vai arī saimnieka). Tas ir briesmīgi. Zinu dažus  suņus, kas palaisti vaļā, dur tik uz priekšu saimniekā nemaz neklausīdamies. Tā laikam ir saimnieka nolaidība. Reiz lasīju, ka viss sliktais, kas ar suni var notikt, ir tikai saimnieka vaina... Es negribu, lai mans suns ir tāds pats – grūti audzināms bērns. Vai šādā mirklī – kad esmu to pieķērusi šmaucam no pagalma - ētiska būtu rupja sabāršana, kaunināšana un pēriens?
2. Kā suni atmācīt no skriešanas no pagalm? Loģiski būtu šādu kļūdu nepieļaut, bet tā kā tas (ar manu vai bez manas līdzdalības) jau noticis, kā atmācīt?