Par Roda lielo, lielo mīlestību

Man dažreiz liekas, ka Roža mani mīl vairāk kā vajadzētu. Vairāk kā esmu pelnījusi. Vairāk, kā es viņu jebkad spēšu mīlēt. Tas ir briesmīgi. Nē, ne jau tas, ka viņš mani mīl tik ļoti, bet gan tas, kas es viņu tik ļoti nemīlu...

Kāpēc man liekas, ka viņš mani mīl? Vai dzīvnieki vispār kādu mīl? Cik viedokļi nav dzirdēti, ka viņi izmanto saimnieku kā barotāju, tiesa gan, par kaķiem vairāk. Ko runā par suņiem? To, ka suņi ir dzīvnieki, kas klausa saimnieku un komandām. To, ka tie ir tikai dzīvnieki, kas gluži tāpat kā visi meklē labākos variantus un tiecas pēc gardākā kumosa.

Es nezinu. Man liekas, ka Roža mani mīl.

Vienu dienu sanāca, ka manējie atbrauca uz villu pa dienu. Sacījuši, ka Roža tāds ļoti samocīts – ne gribējis spēlēties, ne mīļoties. Kad es atbraucu – ne nieka nebija no samocītā Roda. Priecīgs skrēja pretī, lēkāja, laizījās, koda ar savu priekpilno sagaidīšanas alku.

Dzīvnieki laikam ļoti, ļoti pieķeras savam saimniekam. Man gribētos domāt, ka arī mīl.

Kaut gan – kā nepieķerties, ja dienu no dienas katru rītu, vakaru un nakti esam kopā. Ja es viņu baroju, ja mēs ejam pastaigāties un ja spēlējamies. Ja es viņu ielaižu pagulēt klēpī, ja pakasu pazodi un paglāstu galvu, ja ļauju palīst zem segas, kad viņam, nakti guļot, paliek par aukstu...

No otras puses – es Rodžu arī sodu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka nekāda maigā neesmu, un, ka kopš vasaras, esmu palikusi vēl cietāka. Arī sodi nekādi maigie nav.  Ne tikai sabaru, bet arī ar plaukstu vai žagaru uzdodu. (Tagad noteikti liels vairums lopu mīļotāju iesauksies nelabā balsī.) Man liekas, ka dzīvnieks ir jāmīl taisnīgi. Un taisnīgas mīlēšanas pamatā ir ne tikai pelnīti un nepelnīti glāsti, bet arī pelnīti sodi.

(Linda nofotografēja - suns guļ pie ār-
durvīm un gaida mani :))

Varbūt mans suns mani nemīl. Varbūt viņam vnk ir no manis bail. Un baidīdamies no sodiem, plaukstām un žagariem, viņš man pielien?

Viņš man pielien kā atvainodamies, kad esmu to pelnīti sabārusi. Par kādu nograuztu tapeti vai kādu retu peļķīti. Tad viņš līzdams lien pie manis, galviņu nokāris, asti starp kājiņām iežmiedzis. Tik pazemīgi. Un mēģina tikt līdz sejai, lai to nolaizītu, lai atvainotos pa savai suņa valodai.

Kaut kad lasīju, ka pelnīti sabārti suņi uz saimnieku ļaunu prātu netur par sodu. Viņi saprot, ka izdarījuši slikti un ka sods ir tikai loģisks turpinājum palaidnībai. Nepelnītu pārestību gan nepiedod. (Bet es Rožu nepelnīti nebaru, nesitu sišanas pēc.)

Man gribētos domāt, ka suns mani mīl. Neskatoties uz to, ka mēs tik salīdzinoši reti tiekamies, ka dienas viņš pavada viens. Es cenšos viņu iepriecināt ejot pastaigās, izmēģinot jaunus, interesantus maršrutus, dāvājot viņam noderīgas lietas, jaukas mantiņas un gardus ēdienus. Un man arī liekas, ka es nekad nespēšu viņu darīt tik laimīgu, cik viņš pelnījis.

P.S. Māsa stāstīja, ka vienu dienu, kad aizgāju uz pirti, suns mani visu laiku bija gaidījis pie ārdurvīm. No sākuma sēdēja, tad gulēja. Neatkāpās no vietas ne soli. Tā ir uzticība? Ilgas pēc sava cilvēka? Mīlestība?