Roža savvaļā

Sēeeeen nekas nav rakstīts. Nē, ne jau tāpēc, ka nav bijis, ko rakstīt. Vienīgi, pēdējā laikā noticis tiiiiik daudz kas. Ļoti, ļoti daudz kas.

(Rodis uz manas istabas loga palodzes. Jā, sapratis, ka šādi redz vairāk un tālāk.)

Ir vasara. Beidzot sākusies vasara. Jūnija sākumā gluži kā skolēns no skolas tiku vaļā no darba uz ļooooti garu atvaļinājumu. Un visu laiku priecēja doma, ka vasaru pavadīšu kopā ar suni. Iesākumā gan nebija zināms, kur – pie vecākiem laukos vai pie vīra nekurienes vidū – taču, laiks visu pats salika pa plauktiņiem. Jūnijā vīram bija atvaļinājums, tāpēc visu laiku nodzīvoju tur. 

Mēneša sākumā bijām medusmēnesī uz pāris dienām. Rodis šai piedzīvojumā dalību neņēma, sākumā mazliet par to pārdzīvoju, taču beigās labi vien bija – vajag jau kaut ko pasākt arī bez suņa. Es tak neesmu suņu sieva. :D P.S. šajā laikā, kad mēs ar Daumantu atpūtāmies, suns dzīvojās pa vecāku laukiem, spēlējās ar Džeiru un stalkoja kaķi. 

Atlikušo mēnesi nodzīvojām pie vīra. Šis bija suņa pirmais ilgākais dzīvojums ne-tik-pierastā vidē. Un jāsaka, ka diezgan atšķirīgs no ikdienas. Kaut tikai tāpēc, ka gulēšanas kopā ar mani gultā vairs nebija. Sunim vieta tika ierādīta virtuvē uz krēsla, kur viņš arī gulēja. Bija reizes, kad vēlējās iešmaukt istabā, pie mums, taču mēs šo viņa vēlmi apslāpējām. :D

Šajos laukos suns saskārās ar daudzām lietām pirmo reizi. Piemēram, ar trusi. Un viņš ne tikai garausi redzēja iztālēm, bet paguva dzīties pat pakaļ un iekampt ļipā.

Otra lieta, ar kuru suns saskārās pirmo reizi – viņš sajuta asiņu garšu. Abi ar Riku medīja pļavā visādus mošķus un noķēra arī. Kaut kādu surikātu. Roža pakampa zobos un nokoda. Es pat dzirdēju, kā mazā dzīvnieciņa kauliņi pārlūza starp mana suņa zobiem. Pabaisi. Bet no otras puses – suņi jau arī ir mednieki, tak no vilka nāk. 

Šeit dzīvojot bija vēl kāda lieta, kuru Rodis izbaudīja pirmo reizi mūžā. Tā kā māja atrodas nekurienes vidū, ar tuvākajiem kaimiņiem divu trīs kilometru attālumā un nelielu zemes celiņu, kuru principā vasaras laikā neviens neizmanto, viņš visu laiku dzīvoja laukā un nepiesiets. No mājas prom neskrēja, dzesēja pa pagalmu, te kaķim pakaļ padzīdamies, te ar Riku paspēlēdamies. Rodis nebija ieinteresēts kaut kur iet. Varbūt nezināja, ka tur, tālumā, ir arī citi suņi un citi cilvēki. Visā visumā apziņa, ka suns dzīvojas pa pagalmu un nekur tālumā neiet, bija ļoti laba. Un es viņam pilnībā uzticējos, ļaudama pilnīgu vaļu. 

Pieradis pie dzīvošanas ārā, pie karstajām dienām un siltajiem vakariem, Rodis, mans dienvidnieks, ar laiku kļuva neieinteresēts pavadīt naktis telpās. Nē, laukā es viņu neatstāju, mājā kaut kā dabūju, taču katru rītu, tikko kā ap pieciem un pirms pieciem ausa saule, suns bija jau augšā. Viņš virtuvē, aiz manas istabas durvīm, žēli smilkstēja, lai šo laižot ārā. Un tad, kad suns tika izlaists laukā, viņš skaļi riedams un ļaunos garus izbiedēdams, metās uz piebraucamā celiņa pusi, kur veica savu ikrīta rituālu. Pēc tam viņš apgūlās verandas krēslā. Rīta dzestrumā trīcēja, taču telpā vairs negāja. Rādās ka apziņa – sargāt māju un savu baru – labāk tika īstenota laukā. Vai arī sunim vienkārši ārā bija interesantāk – te uz kādu pariet, te ar kādu paspēlēties...

Jūnijs pagāja ātri. Un lieliski. Lai arī es biju ierakusies darbos un sunim veltīju daudz, daudz mazāk laika kā dzīvodama villā, uzskatu, ka suns bija diezgan apmierināts ar dzīvi. Šeit viņš jutās kā mazais Tarzāns, kas visu varēja darīt pēc sava prāta, kas varēja augu dienu dzīvot savvaļā un atklāt jaunas, interesantas lietas. Un nebija tā, ka mēs itin neko nedarījām kopā – bija pat dienas, kad mēs visi četratā (es, vīrs, Rodis un Rika) devāmies pastaigā pa vientuļajiem meža ceļiem un mežiem.