Sen neko neesmu rakstījusi. Tas tāpēc,
ka mana dzīve pēdējā laikā ir tapusi tik pilnīga un pilna, ka izpaust kaut ko
uz āru un domāt par kaut ko citu nemaz nav iespējams. Ne tikai blogs, bet arī
jaunais manuskripts un pat Baltie, sīcošie atstāti klajā novārtā. Vienīgie, kas
bauda manu labvēlību, - Rodis, vīrs un mans mainīgais Es.
Pirms kādām pāris dienām, liekas,
pagājušo nedēļu ceturtdien uzzināju, ka villas miestā sirojot zagļi. Apkārt manai
villai trīs mājiņas aplaupītas, ne tikai metāli, bet arī mēbeles. Brīvdienas
pavadīju laukos, tāpēc pirmdien villā atgriezos ar bažām. Nē, nav jau tā, ka
man tur daudz ko zagt – vienīgās vērtības: mans portatīvais dators ar visiem
manuskriptiem, sildītājs, kas mani ziemas spelgonī turēja pie dzīvības, Dormeo matracis un krāns zelta vērtē… Man par
brīnumu nolaistais namiņš apzagts nebija. Ja godīgi, mazliet pat vīlos – slēdzene
pie vārtiņiem un slēdzene, ar kuru aizslēgtas durvis, bija vairāk kā
nožēlojamas. Varbūt zaglis arī bija piegājis klāt, bet, aplūkojot nožēlojamo
apsardzi, saprata, ka nekāds lielais guvums namiņā nebūs, un aizgāja prom. Ha. Nebūtu
jau arī.
Vakar kravāju ceļa somas. Atkal esmu uz
koferiem. Jāietur tak tradīcijas –gandrīz gads pagāja un atkal jāpārvācas :D
Smieklīgi. Un mazliet skumji. Tik daudz kas te piedzīvots, tik daudz kas te
noticis, izdarīts. Jā, beidzies interesantais realitātes šovs gandrīz gada
garumā – esmu sveika un vesela, vienā gabalā. Un neskatoties, ka visus mēnešus,
lielākoties, pavadījusi viena (ar Rodi) joprojām ar neaizbraukušu jumtiņu. Ko es
iemācījos šai villas dzīves realitātes šovā? Ka es varu būt viena. Esmu pietiekami
stipra, lai dzīvotu viena. Ar suni. Vēl esmu sapratusi, ka šaurība nospiež,
nomāc, un ka treilī es nespētu dzīvot. Vēl sapratu, ka, liekas, esmu spēcīgāka par
lielu vairumu mūsdienu cilvēku. Par dažiem vīriešiem. Jo lielā vairumā spēju
kilot ne tikai zirnekļus dūres lielumā (kas man te bija vairākumā), gan čūsku. Manuprāt,
esmu spēcīga, jo nenobijos, jo tiku līdz beigām savā villas dzīves realitātes
šovā.
Un tagad ir skumji, ka ierastais jāpamet.
Mierināsim sevi ar domu, ka turpmāk būs vēl labāk.
Un atkal esmu ceļa jūtīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru