Vienkoči, Bunkurs, Velgas lāči un Neķītrie parki

Beidzot pienācis sen gaidītais atvaļinājums. Jā, abiem kopā un reizē ar vīru. Un kur nu vēl labāk kā izmantot to kā nebijušo medusmēnesi! Plāns gatavs – apskatīsim Līgatnes pusi un neķītros parkus, par kuriem jau labu laiku iepriekš biju dzirdējusi. Bez Roda! Jo kurš gan medusmēnesi steidz baudīt ar savu četrkājaino draugu?

Ceļojuma laikā, gan jāatzīst, suņa pietrūka. Plus, viņš būtu labi izkustējies pa daudzajiem parkiem un taciņām, kurām devāmies cauri. Bet no otras puses – apskates vietās bija iekļauti tādi objekti, kur pat suņa vešana pie saites, bija stingri noliegta. Nu i nevajag – vienu ceļojumu jau var arī bez četrkājainā. 

(Šādā manierē gatavotas visas skulptūras)

 

Tātad, pirmā pieturas vieta bija Vienkoču parks Augšlīgatnē. Pēc netā atrodamajiem ierakstiem secināju, ka apskates objekts varētu būt tā neko. Nosaukums gan neizteica daudz ko (ko vispār nozīmē vārds „vienkocis”?), taču krāsainie attēli ar ēku maketiem likās gana iespaidīgi, lai šo vietu aplūkotu klātienē. Tiesa, vīlos, jo šādi iespaidīgie maketi bija tikai pāris un tikai takas sākumā. Visu atlikušo ceļa posmu mūs pavadīja koka skulptūras zaķu, ķirzaku, krupju un citu lopu veidolā. Ja godīgi, - nekā diža. Tērvetes Sprīdīšos tad jau krutāk… Ķeksīša pēc.

Vēl tikai piebildīšu, ka spēļu laukums ar šūpolēm un dzīvajiem zaķiem mazajiem parka apmeklētājiem varētu būt gana iespaidīgs.  Slavinātais kokamatniecības muzejs padziļināti apskatāms tikai gida pavadībā, piesakot savu vizīti vismaz pāris dienas iepriekš. Un takas iespējams izstaigāt ar suni. Pavadā. Patīkams pluss.

Laikam kļūstu par pufīgu. Varbūt vecuma neoms. Staigājot dienišķos pārsimt metrus, piekusu un, iekāpdama mašīnā, jutos gana laimīga, ka jādodas uz nākamo objektu – Līgatnes dabas takām.

(Izlikās beigts. Pat zariņi, ko uzmetām, nespēja viņu atgriezt pie dzīvajiem)

Par šo vietu  biju dzirdējusi un sen jau vēlējos redzēt, kā mīt Velgas lolotie lāči, un šoreiz tas patiešām arī izdevās. Ne tikai lāčus redzējām, bet arī pūces un ūpjus, labi nobarojušos meža cūķus, briežus, stirniņas. Visus bukletā atainotos samanīt neizdevās, lūsis slēpās gana izmanīgi un arī lāči pirmajam acu uzmetienam rokā nemaz nedevās. Vispatīkamāk, neskatoties uz smaku, bija pie meža cūkām – tās laiski gulēja turpat pie takas un nelikās traucētas mūsu uzmācīgajiem skatieniem un vēlmēm tās izmodināt. Arī sivēnus, raibus un nobarojušos, redzējām.

Par pastaigu kopumā jāsaka – labi. Taciņas jaukas, trepītes patīkamas, pastaiga gara, spēcinoša un reizē nogurdinoša. Ģimenēm ar bērniem varētu būt interesanti. Kā zoodārzā, tikai zvēri atrodas dabiskākā vidē, lielākos sprostos un tāpēc mazliet grūtāk (vai pat pilnīgi neiespējami) pamanāmi. Dzīvniekus nebarot! Ar suni (pat pie pavadas) neienākt!

(Smilšakmens atsegums pie vecās papīrfabrikas)

Līgatnē, kur bija paredzēta nometnes vieta, piestājām pie smilšakmens atsegumos veidotajiem pagrabiem, kuros vietējie iedzīvotāji vēl joprojām(!!!) uzglabā dabas veltes un ievārījumu burciņas, un vecās  Līgatnes papīrfabrikas.  Tā kā biju šajā pusē pirmo reizi un šos milzīgos smilšakmens atsegumus savām acīm skatīju pirmo reizi, man tie likās gana iespaidīgi.

(Līgatnes vecā papīrfabrika)

(Zivju ceļš pie vecās papīrfabrikas. Arī kaut kas iespaidīgs.)

Nākamais objekts Padomju laiku slepenais bunkurs un nometnes vieta Līgatnes rehabilitācijas centrā. Uz bunkuru nepaspējām. Ekskursijas notiekot katru dienu pulksten trijos, un mēs nokavējām tikai pāris minūtes. Nu i nevajag. Šodien izpaliks…

Pa taisno devāmies uz sev rezervēto numuriņu rehabilitācijas centrā. Starp citu, koju variantu (ne tikai ērtību, bet arī materiālajā izteiksmē). Lai arī rezervējot istabu, bija teiks, ka ar kaimiņiem būs jādala duša, - mums gadījās istaba bez kaimiņiem. Un ar vannu. Istabai piemita bukletā minētais iespaidīgums – nodriskātais parkets, padomju laiku iekārtojums un balkons(!) ar lielisku skatu no piektā stāva, taču solīto tv gan nekur nemanīja. Un nevajag arī – dienā bijām tā nostaigājušies, ka spēka pietika tikai lai ielīstu gultā un aizvērtu acis. Tiesa gan – katram savā – jo sastumt masīvās koka mēbeles vienuviet mums nebija pa spēkam.

Rīts pienāca ar pastaigu pa rehabilitācijas centra apkārtni, Mitoloģijas takas izpēti un, liekas, Kūķa ieža apbrīnošanu Gaujas krastā. Esam aktīvi staigātāji (žēl, ka Endomondo šodien izdomāja pasteigas boikotēt:/). Pēc pusotras stundas ieradāmies rehabilitācijas centrā uz brokastīm un tur mūs sagaidīja ziņa, ka šodien iespējams pievienoties tūristu grupai un aplūkot bunkuru. Protams, lai arī tas mazliet pabojā mūsu šīsdienas plānus, paliksim arī uz šo ekskursiju. Tas būtu grēks – padzīvot rehabilitācijas centrā un neapmeklēt šīs vietas ziedu – deviņu metru pazemē atrodamo padomju laiku bunkuru, kas tikai nesen nācis gaismā.

Bunkurs kā bunkurs. Kā labi izremontētas alas un ejas, kur patverties atomkara gadījumā vai x-stundā. Cilvēki, to celdami, domājuši par visu. Gan par gaisa attīrīšanu, gan siltināšanu, gan radioaktīvo putekļu notīrīšanu. Cik efektīvi, tas cits jautājums. Taču domāts. Gide izvadāja pa telpām, rādīja kartes un iepazīstināja ar darbiem, kurus veica šeit strādājošie cilvēki. Mēs iegājām pat bunkura ēdnīcā, kurā, mats matā, izskatījās kā bildēs no mūsdienu Krievijas ēdnīcām. Telpās bija vēsi (jo atradāmies deviņus metrus zem zemes) un vēdīja pēc padomju laikiem. Jā. Un pilnīgi neticami, ka kaut kas tik liels, tik masīvs un pārdomāts  palicis no senajiem laikiem un tikai salīdzinoši nesen atklāts plašākai sabiedrībai. (Vīrs gan teica, ka Latvijā šādu slepeno bunkuru atliektiem galiem, atliek tikai meklēt un ieskatīties.)

Pēdējais un visvairāk gaidītais apskates objekts bija Koka skulptūru parks Beverīnas novadā. Kaut kur netā atradu, ka tajā ir ne tikai nopietnas skupltūras, bet arī sava daļa netiklības. Un kad gan vēl, ja ne tagad, uz šo netiklību paskatīties? Jau iebraucot pa vārtiem mūs sagaidīja koka vīrelis ar visu mantību, laipni aicinot iepazīties ar citām interesantām lietām/vietām/nodarbēm. Mums par brīnumu koka skulptūras šeit bija pat jaukākas, mākslinieciski pilnīgākas par vienkoču parkā atrodamajiem veidojumiem.
Arī nodarbes jaunajām ģimenēm ar mazajiem bērniem šeit bija daudz, daudz vairāk – varēja ne tikai paspēlēt dažādas koka spēles, mēģinot noķert zivis, vai iedzīt bumbiņu caurumā līdzīgi kā pinpongā, un salikt koka puzles, bet arī izmēģināt spēkus šūpolēs, uz batutiem un citām atraktīvām izklaidēm. Un koka skulptūras. Daudz. Krāsainas. Daudzveidīgas. Mākslinieciski noslīpētas un pilnīgas. Nē, es vēl nerunāju par labirintiem, kas šeit bija divi – perversais un briemsīgais. Es runāju par Flinstoniem, Simpsoniem, koka sunīšiem, kaķīšiem, makškerniekiem un citiem… Iepsaidīgi. Un tiešām lieliski. (Visiem iesaku apmeklēt mājaslapu un aizbraukt uz šo vietu arī pašiem!!!)

(Kadrs no spoku labirinta. Labirints bija ietaisīts egļu/priežu mežā, radot pabaisu noskaņu jau arī ar kokiem...)

Un tagad par labirintiem. Tie teritorijā bija divi un, kā saprotams, sākti taisīt jau daudzus gadus iepriekš (koki, gan upenes, gan nenosakāmās izcelsmes dzīvžogi, gan egles jau prāvā augumā). Pirmais labirints ieslēpts egļu audzē. Tas esot tas biedējošais. Nu ko?! Jāiet iekšā. Īsti sabīties nesanāca, bet tur noguldītie līķīši, ragaiņi, raganas, velni un kauli droši vien mazākajiem parka apmeklētājiem varētu šķist gana biedējoši. Man patika ideja – egļu audzē izveidotās ejas un biedēkļi, tumsa, savādi biedējoša noskaņa, kas neatkāpās ne uz mirkli.

(Perversā labirinta kopaina no skatu torņa. Priekšplānā redzamas pāris skulptūras, tiesa gan, ne tās iespaidīgākās...)

(Vēstījums-Mazi cinīši gāž lielus vezumus!)

Perversais  kā labirints. Eja, un ejā daudz dažādu tēlu. No sākuma tādi izplūduši, mazāk saprotami, vairāk citplanētiešiem līdzīgi, bez noteiktām formām un veidoliem, pat nenosakāmas izcelsmes, kur kurš loceklis (un vai vispār kāda intīmā daļa manāma) atrodas. Bet, jo dziļāk labirintā gāja, jo lielākos kokos nozudām, jo tēli saprotamāki. Cilvēki. Teletūbiji, pat Sniegbaltīte ar savu poligāmiju - saviem septiņiem perversajiem rūķīšiem -, Šreks… Bez gala, bez malas. Mazie perveļi… (Bloga cenzūras dēļ lielu vairumu bilžu nepublicēšu, taču visiem, kas sasnieguši pilngadības robežu, silti aicināšu šos labirintus aplūkot klātienē! Tas ir to vērts!) Labirinta noslēgumā stārķis ar zīdaini knābī un gides gādīgais vēstījums, ka pēc šīs labirinta apskates dzimstība palielinoties.

Par ceļojumu kopumā? Ir jauki paskatīties uz Latviju no citas puses. Es nekad nebiju bijusi Līgatnē, Gaujas klintis man bija apjaustas tikai no kartiņām un attēliem. Un kurš gan varētu iedomāties, ka no koka iespējams izveidot ne tikai galdu un krēslu, bet arī Šreku ar visu savu vīrietību? Ir jauki paskatīties uz Latviju no cita skatu punkta. Un no sākuma uz Latviju. Un tikai tad uz svešām zemēm, uz svešiem brīnumiem.

Par nelaimi jāsaka, ka nespēšu fiksēt maršrutus, gājienā pavadītās stundas un noietos kilometrus (jo Endomondo šoreiz ir pavisam nojucis), taču gandarījums par ceļojumu, patīkamās emocijas, jaunatklājumi un pieredze, kā arī krāsainās fotogrāfijas paliks par mūžīgu piemiņu arī no šī ceļojuma.