Roža savvaļā

Sēeeeen nekas nav rakstīts. Nē, ne jau tāpēc, ka nav bijis, ko rakstīt. Vienīgi, pēdējā laikā noticis tiiiiik daudz kas. Ļoti, ļoti daudz kas.

(Rodis uz manas istabas loga palodzes. Jā, sapratis, ka šādi redz vairāk un tālāk.)

Ir vasara. Beidzot sākusies vasara. Jūnija sākumā gluži kā skolēns no skolas tiku vaļā no darba uz ļooooti garu atvaļinājumu. Un visu laiku priecēja doma, ka vasaru pavadīšu kopā ar suni. Iesākumā gan nebija zināms, kur – pie vecākiem laukos vai pie vīra nekurienes vidū – taču, laiks visu pats salika pa plauktiņiem. Jūnijā vīram bija atvaļinājums, tāpēc visu laiku nodzīvoju tur. 

Mēneša sākumā bijām medusmēnesī uz pāris dienām. Rodis šai piedzīvojumā dalību neņēma, sākumā mazliet par to pārdzīvoju, taču beigās labi vien bija – vajag jau kaut ko pasākt arī bez suņa. Es tak neesmu suņu sieva. :D P.S. šajā laikā, kad mēs ar Daumantu atpūtāmies, suns dzīvojās pa vecāku laukiem, spēlējās ar Džeiru un stalkoja kaķi. 

Atlikušo mēnesi nodzīvojām pie vīra. Šis bija suņa pirmais ilgākais dzīvojums ne-tik-pierastā vidē. Un jāsaka, ka diezgan atšķirīgs no ikdienas. Kaut tikai tāpēc, ka gulēšanas kopā ar mani gultā vairs nebija. Sunim vieta tika ierādīta virtuvē uz krēsla, kur viņš arī gulēja. Bija reizes, kad vēlējās iešmaukt istabā, pie mums, taču mēs šo viņa vēlmi apslāpējām. :D

Šajos laukos suns saskārās ar daudzām lietām pirmo reizi. Piemēram, ar trusi. Un viņš ne tikai garausi redzēja iztālēm, bet paguva dzīties pat pakaļ un iekampt ļipā.

Otra lieta, ar kuru suns saskārās pirmo reizi – viņš sajuta asiņu garšu. Abi ar Riku medīja pļavā visādus mošķus un noķēra arī. Kaut kādu surikātu. Roža pakampa zobos un nokoda. Es pat dzirdēju, kā mazā dzīvnieciņa kauliņi pārlūza starp mana suņa zobiem. Pabaisi. Bet no otras puses – suņi jau arī ir mednieki, tak no vilka nāk. 

Šeit dzīvojot bija vēl kāda lieta, kuru Rodis izbaudīja pirmo reizi mūžā. Tā kā māja atrodas nekurienes vidū, ar tuvākajiem kaimiņiem divu trīs kilometru attālumā un nelielu zemes celiņu, kuru principā vasaras laikā neviens neizmanto, viņš visu laiku dzīvoja laukā un nepiesiets. No mājas prom neskrēja, dzesēja pa pagalmu, te kaķim pakaļ padzīdamies, te ar Riku paspēlēdamies. Rodis nebija ieinteresēts kaut kur iet. Varbūt nezināja, ka tur, tālumā, ir arī citi suņi un citi cilvēki. Visā visumā apziņa, ka suns dzīvojas pa pagalmu un nekur tālumā neiet, bija ļoti laba. Un es viņam pilnībā uzticējos, ļaudama pilnīgu vaļu. 

Pieradis pie dzīvošanas ārā, pie karstajām dienām un siltajiem vakariem, Rodis, mans dienvidnieks, ar laiku kļuva neieinteresēts pavadīt naktis telpās. Nē, laukā es viņu neatstāju, mājā kaut kā dabūju, taču katru rītu, tikko kā ap pieciem un pirms pieciem ausa saule, suns bija jau augšā. Viņš virtuvē, aiz manas istabas durvīm, žēli smilkstēja, lai šo laižot ārā. Un tad, kad suns tika izlaists laukā, viņš skaļi riedams un ļaunos garus izbiedēdams, metās uz piebraucamā celiņa pusi, kur veica savu ikrīta rituālu. Pēc tam viņš apgūlās verandas krēslā. Rīta dzestrumā trīcēja, taču telpā vairs negāja. Rādās ka apziņa – sargāt māju un savu baru – labāk tika īstenota laukā. Vai arī sunim vienkārši ārā bija interesantāk – te uz kādu pariet, te ar kādu paspēlēties...

Jūnijs pagāja ātri. Un lieliski. Lai arī es biju ierakusies darbos un sunim veltīju daudz, daudz mazāk laika kā dzīvodama villā, uzskatu, ka suns bija diezgan apmierināts ar dzīvi. Šeit viņš jutās kā mazais Tarzāns, kas visu varēja darīt pēc sava prāta, kas varēja augu dienu dzīvot savvaļā un atklāt jaunas, interesantas lietas. Un nebija tā, ka mēs itin neko nedarījām kopā – bija pat dienas, kad mēs visi četratā (es, vīrs, Rodis un Rika) devāmies pastaigā pa vientuļajiem meža ceļiem un mežiem.

Gaujas laivojums

Sāksim ar to, ka par laivojumu domājām jau sen. Tiesa gan, pa Ogres upi. Gauja radās gluži neviļus, kad, apceļojot Līgatnes pusi, pamanīju Gaujas smilšakmens atsegumus un nospriedu, ka šie skaistumi jāaplūko vairāk un tuvāk. Un sanāca tā, ka arī Daumanta draugi bija nobrieduši laivojumam pa Gauju, nolikuši termiņus, kilometrus, maršrutus. Tik viegli – pievienoties baram, kuram jau viss sagatavots ceļojumam. Un šī būs medusmēneša otra daļa. Un, jā, šoreiz arī ar suni.

No Daumanta sapratu, ka sākums būs Cēsīs. Un finišs kaut kur aiz Siguldas. Rāmkalnos. Man neko neizteica šie vietvārdi, jo attālumus kartē nebiju stalkojusi un iespringt uz „paspēs”, „nepaspēs” nebija ne mazākās vēlēšanās. Vien zināju to, ka maršrutā šādiem smilšakmens atsegumiem vajadzētu būt vairākiem.

Kad automašīna mūs izlaida pie Līgatnes pārceltuves, izrādījās, ka nekādas Cēsis plānos iekļautas nav. Komunikācijas kļūda? Varbūt labi, jo tagad, uzmetot aci kartei, nākas secināt kā Cēsis-Rāmkalni ir mazais, neispējamais brauciens, kuru vienā dienā un vienā pēcpusdienā pievārēt nemaz nesanāktu.

Braucēju pulciņš kravājās krastā, daži vēl nebija atbraukuši. Daumants pumpēja laivu, bet es, Rodi siksniņā turēdama, domāju, kā izdosies brauciens – Roda pirmais laivu brauciens, brauciens ar nepazīstamajiem cilvēkiem, ceļojums svešajā vidē.

Ieriktējāmies laivās. Daumanta galvenais uzdevums bija airēt un čilot, taču mans – labi izskatīties un pieskatīt Rožu. Atšķirībā no fizmatu laivu braucieniem, kuros esmu devusies iepriekš, šis brauciens tika aizvadīts pilnīgā skaidrībā (trīs mutes alus neskaitās) un divvientulībā vienā laivā. Labi trīsvientulībā. Vēl Rodis. Ok, ja būsim pilnīgi precīzi – četrvientulībā.

Baudot pasakaino pēcpusdienu/vakarpusi lēni slīdējām pa straumi, skatījāmies tumšajā ūdenī un filozofējām par to, cik Gauja tomēr esot bīstama upe – ūdens necaurredzams, bieži vien ar visādiem kokiem, zariem un akmeņiem, kas spējīgi sadurt laivu, krasti mānīgi, atvari un dubultie pamati, kuros, uz viena uzkāpjot, var noiet dibenā un paiet zem zemes. Labi, ka pierunāju vīru nopirkt glābšanas vestes un ar to tad arī sēdēt laivā. Rožam tikai pietrūka, smējāmies, ka jāpiestiprina tukšs divucis pie muguras – tad jau dibenā nenoies.

Tā kā šis ceļojums lielā mērā ir arī suņa ceļojums, tad atklāšu pāris interesantas lietas arī šai aspektā. Suns izbaudīja laivu braucienu, mazais ekstrēmists staigāja pa piepūšamās laivas malu un vienmēr bija priekšgalā. Viņam bija svarīgi, redzēt, kur kuģis to aiznesīs.

Otra lieta – viņš pierādīja lojalitāti. Braucot ar laivu, vienu mirkli pamanīju, ka suns paliek nemierīgs. Sāk svaidīties no stūra uz stūri. Pirmā doma – laikam pa darīšanām vajag. Civilizēts suns laivā nelaidīs, tas nu skaidrs. Ko nu? Jālaiž uz krastu. Tuvojoties krastam, suns leca un izleca. Aizskrēja, mazliet paskaidrīja pa sauszemi, atrada vietu, kur pačurāt un pakakāt. Kārtīgs puiks. Kad bija jānāk atpakaļ laivā, to vis viņš vairs negribēja darīt. Sak’ man jau tā jūsu laivošana līdz koklam, labāk uz sauszemes, te var gan izskraidīties, gan paostīties… Vienreiz iecēlu. Biju tikko kā nomazgājusi kājas, kā manu - šis atkal laukā. Nu labi, ja negribi braukt, paliec! Sākām irties no krasta prom. Skatos, ko suns darīs. Skraida, skraida, kad samana, ka attālinamies, sāk panikot. Metas ūdenī un peld pakaļ. Jā, ar mammu tomēr laikam vislabāk. Pietuvojāmies, savācu aiz škvarkas un iecēlu laivā. Mazais šmurgulis. :D

Šīs dienas laivošanas posmā sanāca redzēt arī vienu vai divus smilšakmens atsegumus. Jā, tikai braucot ar laivu un piebraucot tiem pavisam klāt, top manāms viņu graciozums un iespaidīgums.

(Fonā redzams smilšakmens atsegums ar daudzām
mazām iedobītēm. Iedobītēs putnu ligzdiņas.
Ļoti interesanta padarīšana.)

Vēl izbrīnas vērts bija fakts, ka Gauja nekad nebija tukša. Lai arī kur mēs braucām, mēs vai nu kādu apdzinām vai arī kāds apdzina mūs. Tik daudz cilvēku-laivotāju! Un ne tikai latvieši! Arī tūristi! Krievi. Ķīnieši. Vai nu Latvijā upju trūkst, ka tādā jaukā sestdienas pievakarē visiem un uzreiz jāsalasās Gaujā? Vai arī Gauja ir skaistākā, interesantākā, iespaidīgākā Latvijas upe?... 

Trešais izbrīnas vērtais atklājums bija tas, ka Gaujas krasti ir pilni labiekārtotām nometnes vietām. Ar soliņiem, galdiņiem, telts vietām un ķemertiņu. Viss kārtīgi nopļauts, izcirsts. Lielai daļai doti pat nosaukumi, lai vietējie un tūristi labāk spētu orientēties un atrast vietas, kur pārlaist naktis.

Vienā šādā labiekārtotā nometnes punktā - Braslā - piestājām arī mēs. Bijām vienīgie. Kādu laiku. Aizkurinājām ugunskuru, sākām vakarēt - cept, ēst un dzert, un sildīties pie ugunskura -, kad mūs pārsteidza vēl viena paprāva tūristu grupiņa. Jau iepriekš sastaptie krievi, kas nemānīšos, uz atsegumu sienām bija zīmējuši nodrāztas sirdis un vilkuši iniciāļus. Nomurminādami, ka vakars pabojāts, turpinājām. Tiesa gan, tik slikti nebija, kā šķita, ka būs. Pie mums neviens nenāca un arī Rodis, labas manieres saprazdams, nekur prom neskrēja. Ganījās pie kājām. Kad uztvēru, ka pārāk daudzi no mūsu grupiņas vēlas mazo suņa ģīmi pabarot, piesēju pavadā. Ēdiens un mīlestība no svešajiem nav jāmango. Viss tiešām bija labāk, kā šķita, ka būs. Tikai ērces, tās gan, pamatīgi izbrīnija – kā iespējams, ka tādā jauki attīrītā, nopļautā, bezkrūmu un bezgaras zāles klajumā iespējams noķert sešas ērces? Jā, tās es nocēlu no Roda. Un divas vēl no savām kailajām kājām. Mēs jau nekur nevazājāmies...

(Lielu ceļa posmu pa Gauju mūs pavadīja augsti krasti. Kā
redzams, krastos no ziemas un pavasara paliem
salauzti un nesti koki)

Nakts pienāca ātri. Ilgāk par pusnakti, lai arī kā es censtos, es vairs nespēju izturēt. Arī Roža. Vienīgais, kas bija spējīgs vakarēšanu turpināt, bija vīrs, bet tā kā labās manieres un savstarpējā pieklājība prasa visur iet un visu pamest vienlaicīgi, viņš ar prieku nāca uz telti. Tā kā jau iepriekš visas savas drēbes biju izmērcējusi (jā, es taču jums, dārgie lasītāji, nemaz nepavēstīju, ka gandrīz pagāju dibenā, uzkāpjot uz viena no šiem mānīgajiem pamatiem), nācās gulēt Daumanta šortos, satīties sintētiskajā (kuram, starp citu vajadzēja būt siltākajam no abiem guļammaisiem) guļammaisā un salt. Uz rīta pusi guļammaisā, pie manis, ielīda arī Roža, bet viņš bija slikts sildītājs. Nosalu kā mazā uts, neskatoties uz to, ka laukā ir vasara.

Nākamā diena iesākās ar spilgtu sauli, skaidrām debesīm. Laiks solījās būt ideāls laivošanai, čilošanai un atpūtai. Ap pulksten desmitiem uzsākot ceļa turpināšanu, uzzinājām, ka līdz Siguldai nu vajadzētu paairēt un tad varētu vienkārši nodoties straumei. Domāts, darīts – airējam. Man par brīnumu atklājās, ka maršruta vadītājs (jā, jā, tas, kam visu vajadzēja izplānot kilometru, laiku un attālumu ziņā) ir totālā neziņā par to, kur mēs atrodamies un cik tālu vēl jāairē. Viena stunda, otra stunda. Un Siguldu nemana. Nonstopā airēt, nē, tā nav nekāda atpūta un nekāda čilošana. Vaiga sviedros stūrmaņi nositās. Un tad, kad uznāca lietus, visi spļaudījās un lādējās, un turpināja airēt, acs pārgriezuši.

Arī šis upes posms ne ar ko neizcēlās. Ne vairs skaisto krastu ar milzīgajām kraujām, ne krāču, ne straumes. Iries kā pliks pa nātrēm. Daumants irās. Es salu.  Roža sala, zem mana saplēstā lietusmēteļa saritinājies. Un gribējās ēst. Visu laiku gribējās kaut ko ēst. Grrrr. Un somas tukšas – pāris desiņas, gabaliņi maizes, tomāts, gurķis. Bet neviena salduma, nevienas šokolādītes, nevienas bulciņas ar putukrējumu….

Tikuši līdz Siguldai, sākām skenēt telefonos kartes un attālumus un sapratām, ka līdz galapunktam vēl ir trejdeviņi līkumi… Un jau smaga pēcpusdiena. Vairāku stundu nonstop airēšanās ir jātrupina, lai uz vakarpusi, pulksten sešiem septiņiem, spētu izkāpt krastā. Līdz riebumam. Visi nosaluši, piekusuši un īgni. Un vīrs, iroties, droši vien pārkarsis, sāk dziedāt visādas melodijas bez satura. Nopietni? Auksti. Auksti. Slapji… Līdz riebumam. Nē, paldies, nākamreiz laivu brauciens būs tikai tādās dienās, kad saule solīsies cepināt visu dienu bez pārtraukuma. Un tad, kad es varēšu airēt arī pati...

Ceļojuma statistika

1. Suns ceļojuma laikā uzvedās labāk, kā man bija licies, ka viņš uzvedīsies. Tagad zināms, šādos čill-airēšanas pasākumos šo var ņemt līdzi pilnīgi un galīgi bez jebkādu bažu.
2. Domāju, ka šis laivu brauciens – nestandarta situācija – ir lielisks iemesls tuvākai partnera iepazīšanai.
3. Ceļojuma plānotājs ir zem zemākās kritikas. Divu dienu laikā, pareizāk sakot, vienas dienas laikā un viena vakara laikā, mēs noirāmies maršrutu, ko čilojot vajadzēja paredzēt trim četrām dienām – 43 km. (Visas ceļojuma laikā zaudētās kalorijas dubultojas un iet uz Daumantu, es nepakustināju ne mazāko pirkstiņu...)
4. Esmu mazliet vīlusies maršrutā, biju domājusi, ka šo elpu aizraujošo skatu ar smilšakmens stāvajiem krastiem būs vairāk (nē, nebūt negaidīju, ka tie būs no vienas vietas), bet vairāk par četriem pieciem gan gribējās. Mazliet skumdināja arī upe kā tāda – ne īsti straumes, ne krāču. Palēni. Varbūt jābrauc pavasarī? Un varbūt pa citu upi? Ja ne pa citu upi, tad citu maršrutu gan…
5. Un tā kā man atkal ir telefons, kuram darbojas GPR, bija iespēja ieslēgt Endomondo. Lielas šaubas gan bija, vai baterija izturēs abas dienas un abus garos maršrutus, bet tā kā telefons tika ieslēgts tikai uz laivošanas laiku, baterija pietika. Lūdzu, lasītāj, uzmet aci statistikai, maršrutiem, attālumiem un ātrumiem un secini, ka mēs esam mazie airēšanas dievi!!! :D

Vienkoči, Bunkurs, Velgas lāči un Neķītrie parki

Beidzot pienācis sen gaidītais atvaļinājums. Jā, abiem kopā un reizē ar vīru. Un kur nu vēl labāk kā izmantot to kā nebijušo medusmēnesi! Plāns gatavs – apskatīsim Līgatnes pusi un neķītros parkus, par kuriem jau labu laiku iepriekš biju dzirdējusi. Bez Roda! Jo kurš gan medusmēnesi steidz baudīt ar savu četrkājaino draugu?

Ceļojuma laikā, gan jāatzīst, suņa pietrūka. Plus, viņš būtu labi izkustējies pa daudzajiem parkiem un taciņām, kurām devāmies cauri. Bet no otras puses – apskates vietās bija iekļauti tādi objekti, kur pat suņa vešana pie saites, bija stingri noliegta. Nu i nevajag – vienu ceļojumu jau var arī bez četrkājainā. 

(Šādā manierē gatavotas visas skulptūras)

 

Tātad, pirmā pieturas vieta bija Vienkoču parks Augšlīgatnē. Pēc netā atrodamajiem ierakstiem secināju, ka apskates objekts varētu būt tā neko. Nosaukums gan neizteica daudz ko (ko vispār nozīmē vārds „vienkocis”?), taču krāsainie attēli ar ēku maketiem likās gana iespaidīgi, lai šo vietu aplūkotu klātienē. Tiesa, vīlos, jo šādi iespaidīgie maketi bija tikai pāris un tikai takas sākumā. Visu atlikušo ceļa posmu mūs pavadīja koka skulptūras zaķu, ķirzaku, krupju un citu lopu veidolā. Ja godīgi, - nekā diža. Tērvetes Sprīdīšos tad jau krutāk… Ķeksīša pēc.

Vēl tikai piebildīšu, ka spēļu laukums ar šūpolēm un dzīvajiem zaķiem mazajiem parka apmeklētājiem varētu būt gana iespaidīgs.  Slavinātais kokamatniecības muzejs padziļināti apskatāms tikai gida pavadībā, piesakot savu vizīti vismaz pāris dienas iepriekš. Un takas iespējams izstaigāt ar suni. Pavadā. Patīkams pluss.

Laikam kļūstu par pufīgu. Varbūt vecuma neoms. Staigājot dienišķos pārsimt metrus, piekusu un, iekāpdama mašīnā, jutos gana laimīga, ka jādodas uz nākamo objektu – Līgatnes dabas takām.

(Izlikās beigts. Pat zariņi, ko uzmetām, nespēja viņu atgriezt pie dzīvajiem)

Par šo vietu  biju dzirdējusi un sen jau vēlējos redzēt, kā mīt Velgas lolotie lāči, un šoreiz tas patiešām arī izdevās. Ne tikai lāčus redzējām, bet arī pūces un ūpjus, labi nobarojušos meža cūķus, briežus, stirniņas. Visus bukletā atainotos samanīt neizdevās, lūsis slēpās gana izmanīgi un arī lāči pirmajam acu uzmetienam rokā nemaz nedevās. Vispatīkamāk, neskatoties uz smaku, bija pie meža cūkām – tās laiski gulēja turpat pie takas un nelikās traucētas mūsu uzmācīgajiem skatieniem un vēlmēm tās izmodināt. Arī sivēnus, raibus un nobarojušos, redzējām.

Par pastaigu kopumā jāsaka – labi. Taciņas jaukas, trepītes patīkamas, pastaiga gara, spēcinoša un reizē nogurdinoša. Ģimenēm ar bērniem varētu būt interesanti. Kā zoodārzā, tikai zvēri atrodas dabiskākā vidē, lielākos sprostos un tāpēc mazliet grūtāk (vai pat pilnīgi neiespējami) pamanāmi. Dzīvniekus nebarot! Ar suni (pat pie pavadas) neienākt!

(Smilšakmens atsegums pie vecās papīrfabrikas)

Līgatnē, kur bija paredzēta nometnes vieta, piestājām pie smilšakmens atsegumos veidotajiem pagrabiem, kuros vietējie iedzīvotāji vēl joprojām(!!!) uzglabā dabas veltes un ievārījumu burciņas, un vecās  Līgatnes papīrfabrikas.  Tā kā biju šajā pusē pirmo reizi un šos milzīgos smilšakmens atsegumus savām acīm skatīju pirmo reizi, man tie likās gana iespaidīgi.

(Līgatnes vecā papīrfabrika)

(Zivju ceļš pie vecās papīrfabrikas. Arī kaut kas iespaidīgs.)

Nākamais objekts Padomju laiku slepenais bunkurs un nometnes vieta Līgatnes rehabilitācijas centrā. Uz bunkuru nepaspējām. Ekskursijas notiekot katru dienu pulksten trijos, un mēs nokavējām tikai pāris minūtes. Nu i nevajag. Šodien izpaliks…

Pa taisno devāmies uz sev rezervēto numuriņu rehabilitācijas centrā. Starp citu, koju variantu (ne tikai ērtību, bet arī materiālajā izteiksmē). Lai arī rezervējot istabu, bija teiks, ka ar kaimiņiem būs jādala duša, - mums gadījās istaba bez kaimiņiem. Un ar vannu. Istabai piemita bukletā minētais iespaidīgums – nodriskātais parkets, padomju laiku iekārtojums un balkons(!) ar lielisku skatu no piektā stāva, taču solīto tv gan nekur nemanīja. Un nevajag arī – dienā bijām tā nostaigājušies, ka spēka pietika tikai lai ielīstu gultā un aizvērtu acis. Tiesa gan – katram savā – jo sastumt masīvās koka mēbeles vienuviet mums nebija pa spēkam.

Rīts pienāca ar pastaigu pa rehabilitācijas centra apkārtni, Mitoloģijas takas izpēti un, liekas, Kūķa ieža apbrīnošanu Gaujas krastā. Esam aktīvi staigātāji (žēl, ka Endomondo šodien izdomāja pasteigas boikotēt:/). Pēc pusotras stundas ieradāmies rehabilitācijas centrā uz brokastīm un tur mūs sagaidīja ziņa, ka šodien iespējams pievienoties tūristu grupai un aplūkot bunkuru. Protams, lai arī tas mazliet pabojā mūsu šīsdienas plānus, paliksim arī uz šo ekskursiju. Tas būtu grēks – padzīvot rehabilitācijas centrā un neapmeklēt šīs vietas ziedu – deviņu metru pazemē atrodamo padomju laiku bunkuru, kas tikai nesen nācis gaismā.

Bunkurs kā bunkurs. Kā labi izremontētas alas un ejas, kur patverties atomkara gadījumā vai x-stundā. Cilvēki, to celdami, domājuši par visu. Gan par gaisa attīrīšanu, gan siltināšanu, gan radioaktīvo putekļu notīrīšanu. Cik efektīvi, tas cits jautājums. Taču domāts. Gide izvadāja pa telpām, rādīja kartes un iepazīstināja ar darbiem, kurus veica šeit strādājošie cilvēki. Mēs iegājām pat bunkura ēdnīcā, kurā, mats matā, izskatījās kā bildēs no mūsdienu Krievijas ēdnīcām. Telpās bija vēsi (jo atradāmies deviņus metrus zem zemes) un vēdīja pēc padomju laikiem. Jā. Un pilnīgi neticami, ka kaut kas tik liels, tik masīvs un pārdomāts  palicis no senajiem laikiem un tikai salīdzinoši nesen atklāts plašākai sabiedrībai. (Vīrs gan teica, ka Latvijā šādu slepeno bunkuru atliektiem galiem, atliek tikai meklēt un ieskatīties.)

Pēdējais un visvairāk gaidītais apskates objekts bija Koka skulptūru parks Beverīnas novadā. Kaut kur netā atradu, ka tajā ir ne tikai nopietnas skupltūras, bet arī sava daļa netiklības. Un kad gan vēl, ja ne tagad, uz šo netiklību paskatīties? Jau iebraucot pa vārtiem mūs sagaidīja koka vīrelis ar visu mantību, laipni aicinot iepazīties ar citām interesantām lietām/vietām/nodarbēm. Mums par brīnumu koka skulptūras šeit bija pat jaukākas, mākslinieciski pilnīgākas par vienkoču parkā atrodamajiem veidojumiem.
Arī nodarbes jaunajām ģimenēm ar mazajiem bērniem šeit bija daudz, daudz vairāk – varēja ne tikai paspēlēt dažādas koka spēles, mēģinot noķert zivis, vai iedzīt bumbiņu caurumā līdzīgi kā pinpongā, un salikt koka puzles, bet arī izmēģināt spēkus šūpolēs, uz batutiem un citām atraktīvām izklaidēm. Un koka skulptūras. Daudz. Krāsainas. Daudzveidīgas. Mākslinieciski noslīpētas un pilnīgas. Nē, es vēl nerunāju par labirintiem, kas šeit bija divi – perversais un briemsīgais. Es runāju par Flinstoniem, Simpsoniem, koka sunīšiem, kaķīšiem, makškerniekiem un citiem… Iepsaidīgi. Un tiešām lieliski. (Visiem iesaku apmeklēt mājaslapu un aizbraukt uz šo vietu arī pašiem!!!)

(Kadrs no spoku labirinta. Labirints bija ietaisīts egļu/priežu mežā, radot pabaisu noskaņu jau arī ar kokiem...)

Un tagad par labirintiem. Tie teritorijā bija divi un, kā saprotams, sākti taisīt jau daudzus gadus iepriekš (koki, gan upenes, gan nenosakāmās izcelsmes dzīvžogi, gan egles jau prāvā augumā). Pirmais labirints ieslēpts egļu audzē. Tas esot tas biedējošais. Nu ko?! Jāiet iekšā. Īsti sabīties nesanāca, bet tur noguldītie līķīši, ragaiņi, raganas, velni un kauli droši vien mazākajiem parka apmeklētājiem varētu šķist gana biedējoši. Man patika ideja – egļu audzē izveidotās ejas un biedēkļi, tumsa, savādi biedējoša noskaņa, kas neatkāpās ne uz mirkli.

(Perversā labirinta kopaina no skatu torņa. Priekšplānā redzamas pāris skulptūras, tiesa gan, ne tās iespaidīgākās...)

(Vēstījums-Mazi cinīši gāž lielus vezumus!)

Perversais  kā labirints. Eja, un ejā daudz dažādu tēlu. No sākuma tādi izplūduši, mazāk saprotami, vairāk citplanētiešiem līdzīgi, bez noteiktām formām un veidoliem, pat nenosakāmas izcelsmes, kur kurš loceklis (un vai vispār kāda intīmā daļa manāma) atrodas. Bet, jo dziļāk labirintā gāja, jo lielākos kokos nozudām, jo tēli saprotamāki. Cilvēki. Teletūbiji, pat Sniegbaltīte ar savu poligāmiju - saviem septiņiem perversajiem rūķīšiem -, Šreks… Bez gala, bez malas. Mazie perveļi… (Bloga cenzūras dēļ lielu vairumu bilžu nepublicēšu, taču visiem, kas sasnieguši pilngadības robežu, silti aicināšu šos labirintus aplūkot klātienē! Tas ir to vērts!) Labirinta noslēgumā stārķis ar zīdaini knābī un gides gādīgais vēstījums, ka pēc šīs labirinta apskates dzimstība palielinoties.

Par ceļojumu kopumā? Ir jauki paskatīties uz Latviju no citas puses. Es nekad nebiju bijusi Līgatnē, Gaujas klintis man bija apjaustas tikai no kartiņām un attēliem. Un kurš gan varētu iedomāties, ka no koka iespējams izveidot ne tikai galdu un krēslu, bet arī Šreku ar visu savu vīrietību? Ir jauki paskatīties uz Latviju no cita skatu punkta. Un no sākuma uz Latviju. Un tikai tad uz svešām zemēm, uz svešiem brīnumiem.

Par nelaimi jāsaka, ka nespēšu fiksēt maršrutus, gājienā pavadītās stundas un noietos kilometrus (jo Endomondo šoreiz ir pavisam nojucis), taču gandarījums par ceļojumu, patīkamās emocijas, jaunatklājumi un pieredze, kā arī krāsainās fotogrāfijas paliks par mūžīgu piemiņu arī no šī ceļojuma.

Zagļi, čemodāni un ceļa putekļi

Sen neko neesmu rakstījusi. Tas tāpēc, ka mana dzīve pēdējā laikā ir tapusi tik pilnīga un pilna, ka izpaust kaut ko uz āru un domāt par kaut ko citu nemaz nav iespējams. Ne tikai blogs, bet arī jaunais manuskripts un pat Baltie, sīcošie atstāti klajā novārtā. Vienīgie, kas bauda manu labvēlību, - Rodis, vīrs un mans mainīgais Es.

Pirms kādām pāris dienām, liekas, pagājušo nedēļu ceturtdien uzzināju, ka villas miestā sirojot zagļi. Apkārt manai villai trīs mājiņas aplaupītas, ne tikai metāli, bet arī mēbeles. Brīvdienas pavadīju laukos, tāpēc pirmdien villā atgriezos ar bažām. Nē, nav jau tā, ka man tur daudz ko zagt – vienīgās vērtības: mans portatīvais dators ar visiem manuskriptiem, sildītājs, kas mani ziemas spelgonī turēja pie dzīvības,  Dormeo matracis un krāns zelta vērtē… Man par brīnumu nolaistais namiņš apzagts nebija. Ja godīgi, mazliet pat vīlos – slēdzene pie vārtiņiem un slēdzene, ar kuru aizslēgtas durvis, bija vairāk kā nožēlojamas. Varbūt zaglis arī bija piegājis klāt, bet, aplūkojot nožēlojamo apsardzi, saprata, ka nekāds lielais guvums namiņā nebūs, un aizgāja prom. Ha. Nebūtu jau arī.

Vakar kravāju ceļa somas. Atkal esmu uz koferiem. Jāietur tak tradīcijas –gandrīz gads pagāja un atkal jāpārvācas :D Smieklīgi. Un mazliet skumji. Tik daudz kas te piedzīvots, tik daudz kas te noticis, izdarīts. Jā, beidzies interesantais realitātes šovs gandrīz gada garumā – esmu sveika un vesela, vienā gabalā. Un neskatoties, ka visus mēnešus, lielākoties, pavadījusi viena (ar Rodi) joprojām ar neaizbraukušu jumtiņu. Ko es iemācījos šai villas dzīves realitātes šovā? Ka es varu būt viena. Esmu pietiekami stipra, lai dzīvotu viena. Ar suni. Vēl esmu sapratusi, ka šaurība nospiež, nomāc, un ka treilī es nespētu dzīvot. Vēl sapratu, ka, liekas, esmu spēcīgāka par lielu vairumu mūsdienu cilvēku. Par dažiem vīriešiem. Jo lielā vairumā spēju kilot ne tikai zirnekļus dūres lielumā (kas man te bija vairākumā), gan čūsku. Manuprāt, esmu spēcīga, jo nenobijos, jo tiku līdz beigām savā villas dzīves realitātes šovā.

Un tagad ir skumji, ka ierastais jāpamet.

Mierināsim sevi ar domu, ka turpmāk būs vēl labāk.

Un atkal esmu ceļa jūtīs.