Par mežā iešanu, kordu un sprēgām...

                                                                                                          Kas kait man nedzīvot

                                                                                                          Priedoliņa siliņā:

                                                                                                          Vējiņš pūta, sili krāca,

                                                                                                          Priežu gali stabulēja.

                                                                                                                                             (latviešu tautasdziesma)

Sāksim ar labajām lietām. Mēs ar Samo esam kārtīgi nobrieduši apzināt plusus pastaigai brīvā dabā, pa mežu, pa pļavām... Novembris ir izvērties par diezgan spraigu mēnesi, jo gandrīz katru dienu pēc cītīga kordošanas treniņa esam devušies mežā, izvēloties arvien jaunus un jaunus maršrutus.

Zināms, mēneša sākumā mūs piemeklēja dažas tādas vietas, no kurām Samo nobijās, piemēram, plēves, kas pēc vētras bija sapinušās krūmāju zaros, un meža vidū atrodamie grodi, taču pēc regulārām pastaigām zirgs pie šiem visiem sīkumiem pierada un, ejot garām, “bīstamajiem objektiem” nereaģēja nekādi. Man pat sāka gribēties, lai kādu dienu no kaut kurienes kaut kas uzrodas, un zirgs atkal sāk aptvert, ka pasaule ir pilna brīnumu, un pierod, ka kuru katru mirkli no meža var izlekt kāds zaķis, stirniņa vai cilvēks. Dažu reizi jau, protams, gadījās visādi brīnumi, taču nevienā, lai arī cik zirgs strauji būtu sabijies, viņš neparāvās. Es arī sapratu, ka drosmes pamatā ir pieredze. Bet pieredze – tā ir staigāšana, staigāšana, staigāšana. Izvēloties arvien jaunus maršrutus, arvien jaunus diennakts laikus...

Kad man palaimējās un pagadījās kāds līdzgājējs, līdzi šādās pastaigās tika ņemts arī Baltais sunītis. Rango sarada ar Samoru arvien vairāk un vairāk – esam par soli tuvāk manam mērķim, darboties trijatā, bez papildu personām, papildu uzmanības.

Tā kā man novembrī bija arī vairāk brīvā laika, loģiski, lielāku uzmanību veltīju arī treniņiem. Ar Samoru īpašu uzsvaru likām uz kordošanas treniņiem, lielu uzmanību veltot tieši kustībai uz balsi. Jāsaka gan, ka puika ļoti cītīgi klausās tajā, ko saku, ļoti skaidri saprot atšķirību starp soļiem un rikšiem. Tagad sākam mācīt arī rikšu pārejas – ātrākus, lēnākus rikšus. Un arī tos Samo ļoti cītīgi ievēro un attiecīgi uz viņiem arī reaģē.

Pirmie lēkši!!!!!

Plus, novembra nogalē esam sākuši mācīties jaunu komandu “hop”, kas liecina, ka ir jālēkšo. Pirmajās pāris reizēs ar komandas saprašanu bija tā, kā bija. Taču, kad Samo saprata ap ko lietas grozās, lēkšos cēlās pat pēc pirmās otrās komandas. (Tā kā mēs lēkšus tikai mācamies, uzmanība uz zirga kājām netiek likta. Pašreiz galvenais ir pacelt zirgu lēkšos pēc pirmās komandas. Ja tas nenotiek, nedrīkst zirgam ļaut rikšot ilgu laiku. Temps divi, ja neceļas, jāstādina un jāsāk pa jaunam. Jā, un, lai zirgs saprastu, ko no viņa vēlos, lēkšus mācamies no rikšiem. Pati diezgan aktīvi ar pātagu dzenos viņam pakaļ, saukdama komandu. Iet salīdzinoši labi, jo Samo ceļas lēkšos labāk un ātrāk nekā es biju domājusi. )

Trešā lieta, par kuru vēlējos parunāt – sprēgas. Fak, tās stulbās, kreveļainās sprēgas!!! Zināms, pati esmu viņas ielaidusi. Labi, līmenis nav katastrofāls, bet man liekas, ka Samo ir stallī vienīgais, kuram ir tik daudz. Sākumā tam lāgā nepievērsu uzmanību, šad tad iesmērēju ar eļļu, un bija labi, tagad, kad saprotu, ka nu ne pavisam nav labi, bez maz vai jāplēš mati.

Esmu pieķērusies kārtīgai sprēgu ārstēšanai – tā kā pie zirga nāku pietiekami bieži, kāju nosusinu katru dienu un katru dienu apķēpāju sprēgaino vietu ar vienu eļļainu ziedi (staļļa saimnieki iedeva, nosaukumu nezinu, izskatījās paštaisīta). Kad ziede beidzās, paņēmu no mājām cūku taukus un lietoju tos. Jāsaka, ka tauki pat palīdzēja labāk. Ja eļļainā ziede līdz nākamajai dienai nedavilka, tad ar cūku taukiem pamatīgi nosmērētā kāja pat pēc divu dienu desošanas klajā laukā vēl bija manāmi eļļaina.

Es nesaprotu – ganībās viss ir ūdeņains. Ir zirgi, kuri visu mūžu pavada sūdos un dubļos, un ūdenī līdz ausīm (spilgts piemērs zirgs, ar kuru pašreiz jāju), taču viņiem sprēgu nav nevienā acī, es atvainojos, ne uz vienas kājas. Kas par lietu? Vai pie vainas ir iedzimtība? Baltie zābaki, kuri ir Samoram, bet kuri tam, ar kuru jāju, nav? Kas par iemeslu sprēgām?

Man par laimi un cūku taukiem par laimi, un Samoram par laimi, sprēgas plus mīnus tika apārstētas. Krevele nogāja. Tagad daudz rūpīgāk uzpasēšu sprēgaino kāju un pie mazākās ūdeņainās dienas likšu viņam virsū tos nolāpītos taukus.

P.S. Sprēgu sakarā aizmirsu piebilst, ka bija diena, kad man, pakonsultējoties ar dažiem, radās doma Samo paturēt uz nakti stallī. Zināms, kājas sasmērētas, ārā dubļi, lai tad nu vismaz apžūst un sprēgas nelaižas vēl lielākas. Paturēju zirgu vienu nakti stallī. Nākamajā dienā kājas bija... pamatīgi uzpampušas. Lieki piebilst, ka šī sprēgu sakarā bija pirmā un pēdējā zirga turēšana stallī.