(9.daļa)

Vienmēr, kad es ēdu kaut ko, ko suns nekad nav pagaršojis, viņš skatās uz mani ar lūguma pilnām acīm, kā mudinādams, lai šim arī iedodu pagaršot. Parasti jau iedodu un citreiz sanāk grēkot arī ar šokolādi. Lai nu kā, vienreiz grauzu burkānu. Šis redz, ka man rokā kaut kas jauns. Skatās. Skatās. Sak' iedod man arī! Nokodu gabaliņu, iedevu. Ar prieku paņēma, bet ēst neēda. Pagrauza un izspļāva, un tik vien tā prieka arī bija. Šoreiz suns iegrābās – burkāns jau nav šokolāde! :D

Bet šī nebija vienīgā reize, kad viņš iegrābās (visi zina atgadījumu ar šņabi, taču ir vēl viens). Draudzene ēda medusmaizes (baltmaize+medus). Protams, suns skatās. Skatās. Siekala tek. Nu ko, iedos. Suņiem esot veselīgi ēst medu, viņas suns ēd baudas pilnām mutēm. Uzsmērē uz pirksta, iedod Rangam. Suns ostās, ostās. Paver muti, cerīgi pagaršo un tad... saviebjas. Acis savelkas, lūpas savelkas – seja atgādina iepuvušu ābolu. Fui. Nē, medu viņš neēdīs. Draudzene nobrīnījās. Kā tā? Rādās, ka mēs ar Ranguli par medu esam vienādās domās. Abiem viņš negaršo.

Vispār esmu ievērojusi, ka, ja dažreiz sunim kaut ko dodu, un viņš neēd – piemēram, desu; gariem zobiem paņem un kaut kur nomet – man atliek šo gabaliņu viņam pa jaunam iestumt mutē, un viņš apēd. Gariem zobiem, nelaimīgu seju, bet apēd. Kārtībai mājās jābūt!

Vakar rakstīju, suns gulēja gultā un uzmācīgi grauza/grabināja PET pudeli. Tā bija parasta plastmasas pudele, taču sniedza tik daudz prieka. Viņš to pats pameta, pats uzklupa, pats rūca uz viņas kā uz nāvīgāko ienaidnieku. Rihards sacīja – sunim prieks no vienas pudeles tāpat kā prieks alkoholiķim no vienas pudeles. :D

Bet, ja godīgi, ir apbrīnojami, ka var smelties prieku no tik ikdienišķām lietām. No pudelēm, striķīšiem, kinderolu dzeltenajiem apvalkiem, no bērzu zariņiem kaku alejā un saknēm, no sniega, no kurmju rakumiem, no ūdens, no plašumiem.... Eh, man liekas, ka cilvēkam vajadzētu mācīties no suņa.

Rangam beidzot ir draugs-dzīvnieks-kaķis. Kaimiņš Persiks. Iepazīšanās bija krimināla – kaķis dreb un šņāc, nagus pa malām laizdams, un suns dreb un rūc, un raujas prom. Abiem bail. Sunim, liekas, vairāk. Jāskatās, kā izdosies mūsu lopu sapazīstināšana. Cerams, ka nākotnē varēs pa dzīvokli laisties abi divatā un spēlēties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Rihards vienmēr saka, ka suns smirdot pēc netīrām zeķēm. Bet kā suns var smirdēt pēc sviedriem, ja viņš nesvīst? Nē, suņi, liekas, svīsts gan. Un svīst viņu pēdiņas. Jā, Rihards paostīja pēdiņas – tās smird. Un viņš vienmēr saka, ka smirdot pēc netīrām zeķēm. Bet tieši tāpat kā smaržo Rango pēdiņas smaržo arī tie čipši! Siera bumbas. :D Siera zeķu bumbas!

Nesen pienāca diena, kad mans suns, mans vislabākais draugs, mani nodeva. Visu laiku, kopš šī mirkļa, viņš bija nācis ar mani gulēt, vienmēr atlūzis ar mani, sekojis man un darījis visu, ko es daru. Tikai šodien notika kas tāds, kas Rangam pilnīgi sajauca galvu. Pie Riharda atbrauca draugs un sadraudzējās ar suni. Sēdējām, pīpējām ūdenspīpi, runājām. Es samiegojos, devos gulēt, suns man nāca pakaļ. Apgūlāmies. Un tad viņš izleca no gultas, lai ietu pie tusētājiem... Nē, draugs, Ranguli, šito es tev nekad nepiedošu.

Man par nožēlu jāatzīst, ka mans suns ir sportiskāks par mani. Viņš katru rītu, izlienot no gultas, izloka gan priekškājas, gan pakaļkājas. Taču, ko es daru? Izlienu no gultas, smagi uzstīvēju apģērbu un eju ēst. Plus, viņš daudz arī skrien. Eh...