Joprojām
esam aizrāvušies ar priekiem, kurus sniedz kordošana. Mēneša
iesākumā gan bija nedaudz slidens, taču, kad sniega sega paaugās
un zirgs vairs nestaigāja kā kliba pīle pa ledu, sākām arī
nopietnāk – rikšu maiņas uz balsi un mācības pacelties lēkšos.
Sākām arī nopietnus lēkšu treniņus. Cik nu nopietnus?
Nopietnākus. Aplis, divi lēkšos, uzslava un stādināšana. Viss
iet labi. Ļoti, ļoti labi Samora sakarā. Man gan ir mazliet
problēma – tā kā pati ar lēkšiem, plus mīnus, esmu uz “jūs”,
tad arī tā redzēšana, kura kāja ir pareizā un kura nav, ir
sliktāka. Jāpastudē lēkšošanas videoklipi vai jāņem kāds
jāšanas gudrinieks līdzi... Kaut gan no otras puses – reiz
dzirdēju vienu svarīgu atziņu lēkšošanas sakarā. Ja zirgs iet
līgani un skaisti, tad lēkšo pareizi. Ja lēkši ir kroplīgi un
izmežģīti, tad ir greizi. Un pateikt, vai lēkši ir līgani vai
nav, es gan spēju. :)
Uzsniegot
skaistajam sniegam, bijām visi četratā – es, Samo, Rihards un
Rango – aizgājuši uz mežu. Šeit neliels ieskatiņš no tā, kā
mums gāja.
 |
| (Samo maina apmatojuma krāsu. Re, re, cik pie acīm palicis tumšs... Kaut gan žēl. Sarkanais man patika labāk. Cerams, ka šis nēģeriskais nav uz palikšanu :D Un, jā, to Bītlu fričeni arī es viņam uztaisīju. Man neiet ne ar matu, ne krēpju ap- cirpšanu :/) |
 |
| (Samo ar Rangu kopā - pierādījums, ka mēs cītīgi strādājam, lai abus saradi- nātu un viņi paliktu par draugiem. Kā redzams, neiebilst ne viens, ne otrs.) |
 |
| (Pirmo reizi mežā nosēdos Samo priekšā. Vispār, tagad, ja tā padomā, tas ir diezgan bīstami. Neatkārtojiet, ja neesat 100% pārliecināti, ka Jūsu zirgs ir miera mika. Mežā taču ir tik daudz no kā nobīties...) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru