Rodim,
manam pilsētas zēnam, ir neizskaidrojams riebums pret lietu. Vienu nakti villas
miestā šausmīgi bija lijis. Pagalms bija slapjš un taciņa pludoja. Ilgu laiku
stāvēju pie pavērtām durvīm ar mudinājumu, lai suns dodas laukā. Figušķi. No
sākuma ilgi stāvēja telpā, pēc tam ar manas kājas stimulāciju – uz lievenīša.
Nē, tālāk neiešot. Slapjš. Līst. Ne pa kam. Nu neko. Piesēju pavadā, izvilku
laukā ar varu. Kas tā par lietu, ka sunim slapjums nepatīk? Laikam bērnībā
vairāk bija jāmazgā. Bez atlaidēm.
Atnācis
mājās ilgi mazgāja savas ķepiņas un mazliet salijušo kažoku. Kā kaķis. Nu vai
zini?!
Sunim
salst. Nāk aukstums. Tricinās man te kā saltā gaļa. Ne ārā vēl nav izgājis jau
drebinās. No sākuma vainu novēlu, ka vēl bērns, ka kucēns ar nenostiprinātu
imunitāti un ķermeņa aizsargsspējām, bet tagad jau gandrīz pieaudzis suns.
Tāpat salst. Tāpat tricinās.
Nopirku
armijnieka mētelīti. Tādu pašu kā Rangum. Ar pūlēm uzvilku. Taču Rodim patika.
Nost neplēsa un labprāt tajā dzīvojās. Tiesa gan, kaut kas savādi pašūts, jo ar
mēteli viņš izskatījās pēc maza boksera, kas nav spējīgs salikt kopā kājas. Vai
arī mans suns ir nepareizas uzbūves?...
Suni
sakož. Regulāri. Vasaras vidū tās bija sarkanās skudras, tagad jau, liekas,
viņš ir pārgājis uz augstāka līmeņa dzēlējiem. Vienu reizi, ceļot māju,
dzirdēju suni sākam žēli smilkstēt. Nu tieši tā, kā kāds pāri būtu nodarījis.
No sākuma domāju, pāries, taču ne – kauc un smilks un sauc mani palīgos.
Aizeju. Paskatos – iedūries nekas nav. Nekādus piepampumus, dzeloņus, rētas,
asinis, kodumus neredz. Iemērcu sāpošo kāju aukstā ūdenī. Pirms tam suns man
gan panikoja, taču vēsais ūdens laikam bija nomierinošs. Saārstēju.
Nebiju
vēl pie darba aizgājusi, redzu, suns atkal ar kaut ko spēlējas. Nu tiešām, kā
kādu kukaini dzenātu. Un ir arī – sirsenis. Tu, mazais tupak, ar šitiem nevar
jokot!
Daumants
saka, ka mēs ar Rodžu esam vienādi. Mums abiem esot krunkainas pieres, kas
tikai guļot paliek gludas. Vispār skumji. Suns izskatās skumjš un neapmierināts
un arī es izskatos tāda pati. Doh.
Suns
mācās riet. Tagad viņš vēl to dara ļoti, ļoti reti un man liekas, ka diezgan
nedroši. Man šķiet, viņš vēl īsti nesaprot, kādas ir viņa robežas un vai
riešana vispār ir nepieciešama. Četri mēneši ir laiks, kad sunim jau būtu jāsāk
saprast robežas un riešanas nepieciešamība. Jāmēģina iemācīt. Kā sunim iemācīt
sargāt māju un riet, kad tiek saklausīta nepazīstama skaņa vai pagalmā ienācis
slepkavnieks? Slavējot. Kad Rodis ir kaut ko saklausījis viņš mēdz sastindzis
klausīties, kā saprotot, vai ir jēga riet vai nav. Šādos mirkļos viņu uzvelk
īstajā intonācijā pateikts – kas tur ir? Viņš saausās vēl vairāk un seko
rējiens. Kad Rodi uzslavē, viņš jau ir sapratis, ka veic labu un uzteicamu
darbu un nu rej pilnā sparā. Laukā gan parasti iet aiz manis, pa priekšu
slepkavniekus ķert neskrien, taču viņš, liekas, ir nedaudz drošāks par Rango.
Vai arī stulbāks... zin kā, nesaprot draudu iespējamos apmērus...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru