Aukstums, tumsa un vientulība. Villā.

(Pat Rodža siltumu meklē pie sildītāja)

Reiz atgriežoties villā pēc pāris dienu atpūtas laukos, mūs sagaidīja kas interesants. Mājiņā bija aukstāks kā laukā. Vecākiem par šo nepatīkamo pārsteigumu gandrīz mute palika vaļā, bet Daumants mierināja, ka, ja tāda situācija, tad, iespējams, mājas sienas nemaz nav tik tukšas kā iepriekš bija licies. Daumanta teiktas gan nelīmējas kopā ar manu loģiku, taču nez kāpēc viņa sacītais bija mierinošs un es mazliet cerīgāk sāku raudzīties uz sala nepiekāpīgo tuvošanos un ledainajiem pieskārieniem.

Tagad, dažas dienas pēc notikušā, dažas dienas vēl lielākā rudenī un vēl lielākā salā, esmu sākusi domāt, ka viss tāds pufelis vien bija. Tazikā ielietais ūdens apklājies ledus kārtiņu, bet aukstums istabā laužas pa visiem pakšiem, durvju šķirbām. Iet cauri kā šķūnim. Sāku domāt, ka mans eļļas radiators ātrāk noviebsies nekā spēs piekurināt ziemas lielos mīnusus, ka doma par villu bija stulba un ka es ņemšu nelabu galu, piesalstot pie gultas.

Ptu.

Man ir trīs iespējas:

1. Turpināt dzīvot villā cerībā, ka mājiņu nosiltinās, ka ziema būs vidēji silta un ka es davilkšu līdz vasarai.

2. Pamest villu un atgriezties normālo cilvēku dzīvē – īrētā dzīvoklī Pļavniekos, desmit min attālumā no darba par visu manu algu un visiem maniem līdzekļiem.

3. Pamest villu, darbu un civilizāciju un doties pelnītā atpūtā/darbā/saimniekošanā uz plato galu.

Ko es runāju? Man laikam jau ir apsalušas smadzenes :D

Ir rudens. Jā, tagad, kad pārgriezts pulkstens, to var just jo īpaši. Ja pirmās dienas rītā makten priecājos, ka, ejot uz darbu, ir gaišs un caur villu pagalmiem nav jāložņā ar lampiņu, tad, dodoties no darba mājās, saskumu – tumsa. Krēsla. Viss liekas tik tāls un biedējošs. Vēl jo vairāk – nez no kurienes iznirst nezināmas izcelsmes necilvēki (cilvēks manā uztverē ir tāds, kam ir bērni un ģimene un kas staigā bez slēptiem, ļauniem nodomiem; cilvēki ir visi, kam ap gadiem 50 un vairāk un sievietes visos vecumos), kūpinādami savus puļķus,  saskatīdamies. Eh,  jāsāk nēsā elektrošoks līdzi. Un jāšauj, un tikai pēc tam jādomā – bija jēga vai tomēr nevajadzēja. Jā, man laikam ir bail. Bet tas nav mīnuss villai vai vietai pašai par sevi. Drīzāk gan tam, ka esmu šeit viena.

Man riebjas rudens. Ai, ai kā riebjas rudens!

(Celtniecības bardaks pie izlietnes)

(Mana krutā, krutā izlietne)

Ja runājam mājiņas sakarā, tad ir daži plusi ar kuriem jums, mani dārgie lasītāji, gribas padalīties. Pirmais, villā ir ūdens. Jā, jā, tek pa krānu manā padomju laiku izlietnē pa manu makten kruto krānu. Tiesa, pagaidām gan tikai aukstais ūdens un tikai virtuvē. Bet arī tas nav skādējami. Lieliski.

Otrā lieta – tiek strādāts pie pirmajiem darbiņiem mājas siltināšanas sakarā. To ļoti uzcītīgi (un mazliet palēni :D) veic Daumants ar Rožu. Daumants strādājot, bet Rodža traucējot.

Villā dzīvojot, esmu nonākusi pie vēl vienas lieliskas atziņas – šī ir pirmā vieta, kur esmu tik labi izgulējusies. Un, nē, es nerunāju par sapņiem, jo dažreiz man tie ir patiešām šizofrēniski un biedējoši. Es runāju par miegam veltāmajām stundām. Tā kā pašreiz – bez jāšanas un attiecībām, un interneta – man ir daudz, daudz, daudz brīva laika, tad lāča tiesa tiek veltīta arī miegam. Un man sāk likties, ja visi aizņemtie rīdzinieki gulētu mazliet vairāk par sešām stundām, viņi būtu kudi laimīgāki, smaidīgāki un apmierinātāki.