Roda dzīves sīkumi

Mans suns miegā rej un rūc vairāk kā jebkad rējis un rūcis nomodā visā savā dzīvē.

Viņš daudz sten. Visu laiku. Kā vecs, simtgadīgs onka, kāpjot autobusā. Uh, ah, uuuh.

Varētu padomāt, ka lielais vēders viņam traucē iztīrīt nagus vai nospodrināt arklu. Ja godīgi, viņš tiešām visas šīs darbības veic ar lielu, mazam kucēnam netipisku piepūli un stenēšanu.

Viņš purkšķina. Dažreiz.

Suns nerej, kad aiz loga grabinās laupītājs vai kilers, vai es laužos villā. Viņš mēdz riet uz cilvēkiem, kad aizbrauc ciemos.

Zobu fejai pirmais zobs

Šodien, 7 oktobrī, četru mēnešu vecumā mans suns zaudēja pirmo piena zobu. Spēlējāmies ar virvīti, es turēju, šis rāva. Pēkšņi redzu, beidz spēlēties, paiet nostāk un laizās. Tāda aizdoma, ka zobs iztrūcis, jau parādījās, tāpēc Rodžu noķēru un paskatījos. Protams, viens no mazajiem priekšzobiem noliecies un asiņains pie smaganām. Skarties nepieskāros, bet nost nekrita. Gan jau. Lasīju, ka suņi savus izkritušos zobus mēdz norīt. No sākuma baiļojos, ka kas slikts nenotiek, bet zobs tak ir kauls. Un suņi ēd kaulus.

Man patīk šis laiks, kas pienācis manās un Roda attiecībās. Katru rītu viņš ceļas pirmais un nāk mani modināt ar savu slapjo mēli un uzstājību. Pie sejas, pie kakla un ausīm, tieši tur, kur man visvairāk nepatīk. Bet ir tik jauki. Rīts iesākas ar laimīgu suni.

Tagad arī, vakarā, atnākot mājās no darba, paēdot un apdarot mazos darbiņus, ieraušos gultā. Paspēlējamies kopā. Kad suns piekūst, ieraušas man klēpī un aizmieg. Ir tik neērti turēt suni un vēl uz ceļiem nolikt portatīvo datoru, lai nenokrīt, un mazliet parakstīt. Bet ir labi, man tāda sajūta, ka suns šādi uzņem sev mazliet trūkstošo mīlestību. Un arī man ir labi – bars ir ar mani.

Manam sunim patīk modinātāja signāls. No sākuma viņš uztraukti pieslejas kājās, pienāk, palaiza man seju, bet, ja es nereaģēju uz modinātāju, viņš satraucas un sāk skraidīt pa gultu un kaukt meldijas ritmā – Never let a woman go even when you know she can always be replaced…. She can…

Dzīvojot villā, suns staigā kudi mazāk, kā dzīvojot Pļavniekos daudzdzīvokļu ēkā. Tur, neskatoties uz laika apstākļiem un diennakts laiku pastaigas bija divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Garākās pat 10 km garumā, bet šeit labi ja no villas laukā izvelkamies divas trīs reizes nedēļā – uz parku vai Daugavas malu. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka suns primāri laukā tiek vests nevis lai paskraidītu un nodzītu lieko enerģiju, bet lai nokārtotu savas dabiskās vajadzības. Tās viņš izdara pāris reizes dienā, taču nekur tālāk par pagalma nostūriem (un vispār taciņu) neiet. Kaut kas ir jāmaina. Jāsaņemas. Nekāds vējš, lietus un tumsa mūs nedrīkst apturēt – sunim ir augošs organisms, un tas attiecīgi arī jānoslogo!

Sāksim no rītdienas...

Sāksim no rītdienas...

Sāksim no rītdienas...

Man liekas, ka pagājis jau labs laiks, bet mans suns nav audzis. Cik mazs bija, tik palicis. Jā, nav tik mazs kā pašā, pašā sākumā, taču labu laiku nav palicis arī lielāks. Baroju es viņu plus mīnus normāli. (Cik nu to var darīt cilvēks, kas pats pārtiek tikai no maizītēm, pāris augļiem un sulas/tējas.) Maize ar Dzintara sieru, zivs, kad pati ēdu, suņu sausā pārtika un kaut kāds suņu konservs. Jā, un sliktie ēdieni lielā daudzumā – maizes čipsi, alus, kukurūzas pārslas un m&m konfektītes. Mazais gardēdis. Varu derēt tagad liela daļa suņu audzētāju šausmās izkliegsies, ka es baroju savu “nabaga lopu” ar “kaut kādiem sūdiem”, taču es nespēju pretoties suņa vēlmei pēc našķiem. Viņš ir mazs lops kam šai pasaulē pienākas dzīvot knapus divdesmit gadus (labākajā gadījumā), kāpēc, lai es viņu nepalutinātu, jo tāpat viņš vēl tik daudz, daudz ko nespēs ne pamanīt, ne nogaršot, ne izbaudīt... (Starp citu arī cilvēkam nav veselīga ne šokolāde, ne čipši, pat ne lētā, modificētā pārtika....)

Kur mēs palikām? Pie augšanas. Tad kas varētu būt par iemeslu manai suņa augšanai? Pareizāk sakot – neaugšanai. Varbūt tas, ka viņš regulāri salst? Villa ir auksta (tagad gan esmu sākusi kurināt, un ir mazliet siltums), ārā, no rīta ejot nokārtoties, viņš salst, ja sanāk laukā pastāvēt uz vietas, Rodis sāk tricināties kā aukstā gaļa. Salst. Varētu būt, ka visas - augšanai nepieciešamās kalorijas - viņš patērē, lai sasildītu savu nosalušo miesu?

Mans trešais izskaidrojums suņa augšanas problēmai varētu būt tas, ka suņi neaug vienmērīgi. Ir laiki, kad augšana ir redzamāka, un ir attīstības posmi, kad augšana tik ļoti neizceļas.

Vai arī ceturtais pieņēmums – neskatoties uz manu vēlmi iegūt Džeka Rasela terjeru, esmu tikusi pie augstas kvalitātes dvorterjera, kura augums, krāsa, topošais raksturs un slimību vēsture ir miglā tīts, un ļoti iespējams, ka mazais kamols lielāks arī vairs nemaz nepastiepsies.

Nezinu – priecāties vai raudāt.

Suns maina apmatojumu. Aug lielāks – melnie plankumi izplešas, saplūsts un pavairojas kā sēnes pēc lietus. Viņi sāk spiesties cauri baltajam apmatojumam, izskatās savādi. Ķepas ir raibas, krūtis ir raibas, raibs ir vēders un raiba ir paole. Pat astes gals izskatās kā netīrs. Viņam ir raiba mute, raibas ūsas, raibas pēdiņas un pat raibi nagi. Tikai melnais purns paliek gaišāks. Laikam nosirmo.

Jā, un Rodžam ir krunkaina piere. Viņš tiešām izskatās simtgadīgs.