Pirms cilvēki nomirst, tie uzraksta savu testamentu un pēdējo gribu, nodod savas mājas un piederošo tiem, kas paliek pēc viņu. Ja es ar savām ķepiņām varētu izdarīt to pašu, tad šis būtu tas, ko es lūgtu:
Pamestajiem un vientuļajiem es dotu
- manas priecīgās mājas
- manu bļodiņu, gultu, mīkstos spilvenus un visas manas rotaļlietas
- klēpi, kuru es mīlēju tik ļoti,
- rokas, kas paijāja manu kažoku, un saldo balsi, kad sauca mani vārdā,
Nabaga pamestajiem suņiem es novēlu to vietu, kas bija man - mana cilvēka sirdī.
Tad, kad es nomiršu, nesaki: “Es nekad vairs neņemšu dzīvnieku, sāpes un zaudējums ir pārāk liels.”
Tā vietā ej atrodi nemīlētu suni, tādu, kuram dzīvē nav prieka un cerības, un dod viņam manu vietu.
Šī ir vienīgā lieta, kuru varu dot – mīlestība, ko atstāju aiz sevis.
(autos nezināms)
(tulkoja Laima)
**
Šis bija teksts, kas lika man saņemties rokās un izšķirties par ko ļoti būtisku. Un, jā, šai tekstā, iespējams, ir ļoti, ļoti daudz taisnības. Tas gan nemazina skumjas par zaudējumu, bet liek saņemties un cerēt, ka kādu dienu viss tomēr atkal būs labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru