Rangam aizejot, es izjutu vientulību. Milzīgu vientulību. Es raudāju no rīta līdz vakaram, un nebija tādas dienas, kad nenobirtu pa kādai asarai. Patiesībā neviens arī nebija spējīgs mani mierināt – to varētu tikai viņš ar savu kluso uzticību pieraujoties pie manas plaukstas vai krūtīm. Man liekas, es tā nebiju skumusi un raudājusi ne par vienu cilvēku. Tik ilgi un daudz. Esmu bijusi bērēs, mirušo apbērē, paraud un miers. Bet te – raud un raud, un raud. Laikam tāpēc, ka tik daudz kas palika nepateiks, tik daudz kas palika neizdarīts... Un tie vientuļie vakari un naktis guļot, kad, liekas, tūlīt, tūlīt jāpienāk mirklim, kad viņš ar savu slapjo, auksto, nosalušo degunu šturmēsies zem segas... vai dienās, kad kāds nāca, piezvanīja pie durvīm un likās, tūlīt, tūlīt Rangu nories nācēju, metīsies lejā, uz pirmo stāvu... vai pa ceļu aizbraucot kādam velosipēdistam, Rangu metīsies pakaļ tā ripuļiem vai uzklups jaunajām ģimenēm ar mazajiem bērniem un man viņu dusmīgi būs jāapsauc... vai dienās, kad es ierados mājās un, pavērusi durvis, redzēšu viņa laimīgo, prieka pilno purniņu...
Arī tagad, aizejot pie Rangu kapa, apsēžos uz zemes pie balti ziedošā jasmīna un klusēju. Man laikam nav spēka runāt – nav iespējas pateikt to, kas bija jāpasaka, bet viss pārējais liekas bezjēdzīgs.
Man viņa trūkst tik ļoti, tik, tik ļoti.
Es dažreiz domāju, kāpēc viss notika tieši tā, kā notika. Kāpēc tieši tajā laikā un tā. Rangu mata tiesu no nāves bijis pāris reizes. Vienu reizi, kad, skrienot pa kaku aleju, uzskrēja uz lielās štrāses pretī smagajai fūrei, otru reizi mežā, kad viņu gandrīz nospieda krītošs koks.. Un ja jau viņu samina zirgs, viņš daudzas reizes bija meties aiz zirga un priekš zirga... Kāpēc viss notika tieši todien? Kāpēc viss bija tieši tā? Kāpēc tieši ar manu puiku?
Un tad es domāju, ka, ja es būtu darījusi tik daudz ko citādāk, tā nebūtu noticis. Varbūt, ja es nebūtu Rangu tajā aukstajā rudens dienā paņēmusi, viņš vēl būtu sveiks un vesels pie kāda cita cilvēka. Un laimīgs.
Cilvēki, mierinot mani, teica, ka Rangulim pie manis bijusi laba dzīve. Viņš bija mazais slavenība ar savu blogu. Viņam bija tētis un mamma, un šķiršanās, un ceļojumi, daudzas pārvākšanās, daudzi, daudzi piedzīvojumi. Jā, varbūt tiešām tas viņa īsais mūžiņš bija vairāk piepildīts kā cita suņa visa dzīve. Rangu daudz redzēja, ļoti, ļoti daudz. Jo viņš bija mans puika, es gribēju, lai viņš ir klāt vienmēr, lai viņa dzīve nav vientuļa tukšā dzīvoklī... Mans mazais puika. Tas mazliet mierina. Bet ļoti, ļoti nedaudz.
Man viņa ļoti, ļoti trūkst.
Man liekas, ka man ir krūtīs maza, balta mīlestība, kas cilvēkam nav dodama.
Es dažreiz domāju, varbūt man vajag paņemt audzināšanā citu sunīti. Un man uzreiz liekas, ka tad es krāpšu Rangu. Un tas cits sunītis nekad, nekad nebūs turpinājums Rangum, viņš nebūs Rangu, lai arī cik līdzīgu savam puikam es viņu paņemtu. Un, jā, tad es krāptu Rangu. Neviens cits suns nav pelnījis to mazo, balto mīlestību. Neviens dzīvnieks.
Kā lai šito sāpi izsāp?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru