Es nezinu, kur beidzās Rangu stāsts un kur sākas stāsts par Rodi, taču viens ir skaidrs – blogs vairs nav par cilvēka un dzīvnieka attiecībām tā sākotnējā izpratnē. Cilvēks iesācējs pazaudēja savus vislabākos, vistuvākos...
Vai Rodis, melnbaltais kucēns, ir Rangu aizvietotājs? Negribētos tā domāt, lai arī pirmajā dienā, kad viņu ieguvu, es no sirds un pamatīgi izraudājos. Nē, sāpe, kuru radīja smagie pārdzīvojumi un, Rangum aizejot, sirdī izplēstais robs nav mazinājies. Tai dienā es visu laiku atminējos Rango, un, lai arī skatījos raibajā kucēnā, redzēju viņu baltu un mīļu. Rango.
Varbūt sāpi vajadzēja izsāpēt, pirms mešanās jaunās attiecībās, jaunās rūpēs un jaunos dzīvniekos? Taču, vai iespējams izsāpēt ko tik ļoti lielu? Pēdējais piliens laikam bija vienas meitenes atsūtītais, no neta dzīlēm izraktais suņa testaments. Un arī daudzi cilvēki, pazaudēdami savus tuvos, metās jaunās afērās un iegādājas jaunus lopus...
Pirmajās dienās – iesākoties manām un Roda attiecībām - tik daudz, tik ļoti daudz kas man atgādināja par Rango. Jā, es nožēloju. No sirds un dvēseles. Rodis nav Rangu. Un nekad nebūs. Par ko es biju domājusi, kad cerēju, ka viņš varētu... nu... būt līdzīgs... Muļķības. Tas baltmelnais kamols ir jāiemīl no jauna, ar jaunu baltu, tīru mīlestību, un nedrīkst domāt, ka tas ir Rango, nedrīkst tos salīdzināt un iztēloties... Un atkal sāp.
Melnbaltais pikucis skraida man pa kājām un kož pirkstos. Ko darīja Rangu, kad bija maziņš?
Nedomāt. Nedomāt.
Rodis. Skraida. Kož...
Rodis. Vai nav muļķīgs vārds?
Bet viņam cits nepiestāv.
Rodis, nav muļķīgs :)
AtbildētDzēst