Kā sākt radināt zirgu pie segliem un pie jātnieka?

Parunāsim par jāšanu, jaunzirga radināšanu pie sedliem un apziņas, par to, ka kādu dienu arī tā mugurā uzrausīsies jātnieks.

Viena no pirmajām lietām, kas jaunzirgam jāiemācās – stāvēt mierīgi, kad cilvēks tam grasās kāpt mugurā. Iesākumā mugurā kāpšana tiek simulēta. Netiek izmantots spēks vai ātrums, lai zirgu neiebiedēt un neradītu tam nepatīkamas sajūtas un izjūtas. Zirgu nostādina, cilvēks nostājas tam blakus un uzliek rokas uz skausta. Nespiež. Kad tas izdarīts, lēni paceļ savas kājas, paberzē gar zirga sāniem un zem vēdera. Zirgam ir jāstāv mierīgi, ar balsi to mierina, ja zirgs izkustās, atkāpina, sāk visu no sākuma.

Kad zirgs saprot, ka cilvēks neko sliktu nedara, un stāv mierīgi, cilvēks var mēģināt lekt, pietupties-un-lekt tam blakus. Es lecu, uzlikusi rokas uz zirga skausta. Lecu no abiem sāniem un no pakaļpuses. Lai zirgam šo piedzīvojumu izvērstu vēl interesantāku – lecu, plati, plivināju rokas, tupos, rāpoju.... vārdu sakot, darīju visu, lai zirgam ierādītu kaut ko jaunu un radinātu pie savādām situācijām, pie tā, ka cilvēks, jātnieks, ar viņu drīkst darīt visu.

(Kā redzams no video, mums ar zirgu jau ir izveidojušās diezgan tuvas attiecības. Viņš vairs nebaidās no tā, ka lecu apkārt, pat no tā, ka uzsitu viņam pa pakaļu. Klipā gan redzams, ka viņš mazliet sabīstas, bet nedomā spert vai vēl nez ko darīt. Viņš to - ka saimnieks atnāk, uzpliķē pa dupsi bez nekādas teikšanas - uzskata par normu. Iesākumā, kamēr gan attiecības nav tik stipras, to nevajadzētu darīt. Var sanākt sūdīgi. Kas vēl? Jā, šī ir pirmā-pirmā reize, kad es viņam izdomāju izlīst starp kājām. Un gandrīz iesprūdu. Bet klipā arī redzams, ka zirgam tas nekādu pārsteigumu un negatīvas sajūtas nerada. Viņš kā apzinās, ka saimnieks var darīt visu, un viņam vnk jāstāv. Vai nav lielisks zirgs?)

Otra lieta – apziņa, ka cilvēks kāps mugurā ne tikai no zemes, bet, piemēram, arī no paaugstinājuma. Kā lai iemāca nebaidīties, kad cilvēks izrādās lielāks un augstāks par pašu zirgu? Šis ir ir jāsāk mācīt tad, kad zirgs mierīgi stāv un nekustas. Novietoju zirgu pie paaugstinājuma. Mūsu stallī atrodams paaugstinājums, kas sastāv no trim dažādiem augstumiem. Pieredzējuši zirgu treneri uzskata, ka iesākumā zirgs jāradina pie zemākā augstuma, lai zirgam neradītu traumu – ak, mans dievs, saimnieks ir lielāks par mani. Ko nu?!

Tā, kā treniņu laikā savu zirgu kaut mazliet jau biju iepazinusi un mums bija izveidojušās diezgan uzticības pilnas attiecības, tad jāsaka, ka mēs mēģinājām uzreiz ar pašu augstāko paaugstinājumu. Kāpēc? Es redzēju zirga acīs, sejā un mierīgajā stāvā, ka zirgs netrakos, stāvēs mierīgi, atļaus man visu. Un tā arī bija. Nostādināju zirgu pie augstākā paaugstinājumu, noliku kordu uz tā, apgāju riņķi un uzkāpu paaugstinājumam. Mierīgi runāju, pieskāros mugurai. Ar rokām glāstīju sānus, skaustu, nostājos visā augumā, pārlaidu kāju pār sānu. Paberzēju ar pēdu pār ribām. Nēkā. Zirgs stāv mierīgi, neko nesaka. Kad pavicināju arī steku virs tā muguras un galvas, mierīgs, neiebilst, nepaniko.

Man ir sapņu zirgs!

 

(Lai arī daži cilvēki šo neatzīst - savam zirgam mācu, ka jātnieks var kāpt mugurā no abām pusēm. Visus vingrinājumus mācu no abām pusēm.)

Samo tiek radināts pie sedliem. Pieredzējuši zirgu treneri uzskata, ka iesākumā jāsāk ar zirga pieradināšanu pie sviedrenes, vēderjostas un segliem. Kā to dara? Tu uzmanīgi ieej pie zirga boksā, seglus uzliec uz malas un ļauj zirgam tos apostīt, aplūkot. Ja zirgs neizrāda baiļu pazīmes, uzmanīgi paņem sviedreni rokās, pieskaries zirgam, izdari ar to kādu straujāku kustību. Kad zirgs pieradis pie sviedrenes, uzliec to mugurā, to pašu izdari ar segliem un vēderjostu. Šajā sakarā gan jāsaka, ka jaunzirgiem nepieciešami mācību segli – veci, nobružāti segli bez karkasa -, lai, ja zirgs tomēr treniņa laikā ar segliem noguļas, tas nesavaino savu muguru.

Samo sakarā jāsaka, ka pie segliem viņš pierada ļoti ātri un ļoti vienkārši. Man atlika tikai viņam tos parādīt un zirgs, nekādas pretenzijas nevērsdams, pieņēma sev veltīto uzkabi. (Pirmajā reizē gan vēderjostu nevajagot savilkt cieši. Viss jādara pakāpeniski.) Mēs darījām pakāpeniski, bet man pat draudzene nobrīnījās, vērodama, ar kādu vienaldzību un uzticību jaunzirgs uzņem sev veltīto sviedreni un seglus, un savilkto vēderjostu. “Viņš tev ļoti uzticas”, tajā reizē viņa teica. Gribētos jau ticēt. Kaut gan es ticu, man dažreiz pašai liekas, ka viņš man ļoti, ļoti uzticas.

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.