Nestandarta situācijas - saldais ēdiens, pie kura jāpierod

Lai zirgs izprastu pasaules daudzkrāsainību un no tās nebaidītos, tas ir jāradina pie dažādības, pie nestandarta darbībām, nestandarta lietām, nestandarta vidēm....

Viena no spilgtākajām nestandarta situācijām mums bija, kad ārā lija. Uzvilku savu koši dzelteno lietusmēteli un devos pakaļ zirgam. Izgāju pa vārtiem, saucu. Zirgs iezviedzās, nāca pretī. Atskrēja pie manis, pamanīja, ka priekšā stāv citādas krāsas briesmonis, un aizskrēja tālēs zilajās tikpat ātri, kā bija pie manis pieskrējis. Biju vīlusies, šokēta un neapmierināta. Un tajā dienā es sapratu, velns, pat tāds nieks zirgā spēj radīt bailes.

Esmu pieradusi zirgu iepazīstināt ar kaut ko jaunu tad, kad mēs stāvam boksā. Tur ir mazāk vietas, nav iespējams aizmukt (ja vien zirgā nerodas vēlēšanās iznest boksa durvis, kā toreiz, kad mums tā izdevās...). Lai nu kā, tajā reizē es novilku lietusmēteli, atvedu zirgu, ieliku boksā un rādīju viņam to dzelteno plēvi. No sākuma pa gabalu, tad arvien tuvāk un tuvāk. Kad zirgam bija radusies vēlēšanās plēvi aplūkot tuvāk un apostīt, to atļāvu. Neko neteicu. Pieslidināju plēvi purnam, kaklam, pieskāros pārējam ķermenim. Kad viņš bija pieradis pie mierīgiem pieskārieniem, pakustināju plēvi asāk. Beigās uzvilku pati. Čaukstoņa un citādā krāsa, un apveidi bija biedējuši zirgu. Kad ar lietusmēteli dzīvnieks tika iepazīstināts, arī bailes vairs nebija tik lielas. Baiļu nebija vispār.

Pēc šī gadījuma sāku domāt, ka tādi standarta sīkumi zirgam patiešām liekas biedējoši. Treniņa laukumā paņēmu siena ruļļa plēvi. Nomesta uz zemes, tā nebija biedējoša, jo zirgi ganībās pie tādām ir pieraduši. Kad paņēmu rokās, paplivināju un dzinos zirgam ar to briesmekli pakaļ, tad gan viņš man nobijās. Nedariet tā, ja vēlaties ar zirgu saglabāt labas attiecības! :D  

Vēl viena no mūsu kopīgajām nestandarta situācijām bija tad, kad ejot uz mežu tikām līdz kantrī trases šķērslim – grāvim. Dubļu pilna bedre ar minimumu ūdens. Zirgs ne pa kam negāja pāri. Pietuvoties neļāvās, ar vilkšanu bija jāvelk. Un, kad pienāca, nevis pārkāpa pāri kā civilizēts ļaudis, bet, neskatoties vai es kaut kur pa priekšu nestāvu, leca pāri. Un tā vairākas reizes, katru reizi, līdz viņš aprada pie bedres, pie tā, ka tas nav nekas biedējošs, un sāka iet pāri kā mazais jēriņš. Kāpa pāri. Nevis leca. Un ievēroja, ka es kaut kur pa priekšu vai sānu ganos.

Vispār, pastāv uzskats, ka mācot iet zirgam pāri peļķēm vai grāvjiem, vai citiem ūdeņiem, labākais variants ir iekāpt ūdenī pašam. Kad zirgs skatās uz ūdeni, viņš nezin un neredz, cik tur tā daudz. Ja cilvēks iekāpj un parāda, ka ūdens mutē nesmeļas un zirgs nenogrims, dzīvniekam mainās attieksme un arī drosme parādās.

Ierādīju Samo arī futbola bumbu. Kad bumba nekustējās, nieks, nekas traks, taču, kad viņai iespēru, paripināju vai pametu, tad gan bija šņākšana, rūkšana un krākšana. Kad zirgs beidza no bumbas baidīties, piegāja, lai to apostītu un pagaršotu, pietuvināju bumbu zirga ķermenim, pārbraucu pār muguru, kājām... Zirgam bailes pazuda tad, kad viņš svešo bija iepazinis.