(6. daļa)

Man bija atvaļinājums. Protams, es viņu pavadīju laukos kopā ar Rangu. Zinādama, ka mēs daudz iemācīsimies, mēs daudz ko arī pamēģinājām.

Spilgtākais notikumus - došanās uz mežu sēnēs. Ar Rangu. Viņš bija priecīgs. Skraidīja pa mežu, lēkāja pa saknēm, pār zariem, caur krūmāju puduriem. Skrēja no manis pie tēta, kad mēs sasaucāmies. Visā visumā sēņu nebija daudz, un mēs drīz vien arī devāmies mājā.

Mūsu šīs dienas sēņošanas bilance bija šāda - dažas gailenes, viena apšubeka un trīspadsmit ērces uz suņa (kuras es saķēru, rāpojam pa puikas spalvu, un izmetu laukā pa mašīnas logu). Puiku izpeldināju dīķi, cerēdama, ka visas ērces, kuras viņš bija salasījis, būs nahrenizētas. Taču es smagi maldījos. Līdz pat vakaram uz puika ķermenīša biju nolasījusi 17 ērces, vienu piesūkušos izrāvām no skausta. Pēc šīs dienas nolēmām, ka suni uz mežu vairāk nelaidīsim.

Bet ne jau tikai ar ērcēm mums šajā nedēļas nogalē bija problēmas. Kā jau zināms, Rangam laukos ir daudz draugu - Džeris, mūsu ģimenes vecais suns, kaķis un Ronis, kaimiņu vecais suns, vēl tālāk dzīvo viena kuce Lora, bet ar to Rangam ir mazāk darīšanu... Lai nu kā... Kur mēs palikām? Ak jā, un visiem šiem dzīvniekiem ir blusas. Tas nebūtu trakākais, ja tie sīkie tarakāni nelektu uz manu mazo, jauko, balto spalvu kušķīti... Bet viņi lec. Un ja Rangs katru dienu izskrien visus savu draugu, saostās, kopā paskraidās, tad, loģiski, ka vakarā es no viņa pavēderes varu izlasīt blusu kamolus, mazākais, piecas katru dienu.

Šajā nedēļā atklāju arī to, ka Rangs ir ļooooti greizsirdīgs. Sēdēju uz laipiņas, makšķerēju. Uz laipiņas vieta diviem, pirmais vietu blakus man, ieņēma kaķis, tāpēc Rangam neatlika nekas cits, kā sēdēt nomaļus. Iesākumā viņš aizrāvās ar zālīšu makšķerēšanu laukā no dīķa, aktīvu zivju un ūdensmērītāju ķeršanu, kā arī skriešanu pakaļ taureņiem, spārēm un bitēm, taču vēlāk, kad viņam apnika, viņš atnāca pie mums. Netikdams blakus man un redzēdams, ka kaķim ar mani "tuvākas attiecības", viņš sāka riet uz kaķi. Rēja, leca klāt, leca virsū, palaida balsi un nagus. Kaķis arī sāka šņākt. Mīļā miera labad aizvācos no laipiņas, apsēdos dīķa malā. Vienā pusē man notupa kaķis, otrā nogūla suns. Tagad abiem bija labi. Miers mājās.

Runājot par to pašu pikšķerēšanas tēmu: iepazīstināju Rangu arī ar zivīm. Man bija divas mazas zivis. Vienu atdevu kaķim - tas pakampa zobos, aizskrēja tālāk un sarija dzīvajā, bet otru atdevu sunim. Suns negribīgi paņēma zobos ar tādu izteiksmi, - ja tu gribi, varu jau arī paņemt. Liekas, zivs viņam bija nepatīkama, jo uzreiz izmeta laukā no mutes. Ieliku atpakaļ, sakot, lai ēd, jo garšīga. Paņēma. Neēda, tikai nesa. Kad atnāca kaķis lūkot, vai nav vēl kādas zivs, suns savu zivi no jauna pakampa zobos. Lai zivi nedabūtu kaķis, suņa ļaunākais ienaidnieks, Rangu sāka nabaga zivi košļāt. Viņa sejā bija lasāms riebums pašam negaršo, bet re, citam ar nedos.

Spilgti piedzīvojumi mums izvērtās arī ar mājputniem - vistām. Labi zināms, mans Rango nav nekāds paraugzēns - mēdz izaicināt likteni un mammu, skrienot pakaļ visam, kas kust, neskatoties, vai nepaies zem, riteņiem vai kā citādi sevi netraumēs. Lielus priekus manam palaidnim, protams, sagādāja arī vistas. Kas var būt labāks? Spalvains, skrienošs un klukstošs. Kā ieraudzīja, tā aizcirta. "Kliedz Gita, bļauj kā aizkauta, paniko, streso, dusmojies! Man viena alga. Priekšā skrien vista!"

Nu bet tad, kad Rangs atskrēja. Dabūja pēc pilnas programmas. Ar žagaru. Pēc tam uz vēdera līda un sēdēja vienā vietā līdz man apnika. Un nē, mīļie tautieši, neskatieties uz mani ar baltu aci, sakot: "tā gan ir vedzjma, sit savu mazo sunīti!" Viņam ir jāklausa. Jo tikpat labi, tur varēja būt asfalts, un viņam pāri varēja pārbraukt mašīna! Labāk pasmilkstēt par dažiem pērieniem, nevis raudāt par nobrauktu suni!

Nākamajā dienā atkārtojās tas pats. Vista. Dzīšanās viņai pakaļ. Pēriens.

Trešajā dienā vistas staigāja Rangam pa deguna priekšu. Suns ausi necēla. "Nē, paldies, piecas minūtes gonkojot ar vistām nav salīdzināms ar pērienu un žagaru, un mammas dusmām."

Tagad viņš zina, ka, ja es saucu, ir jānāk.

Atvaļinājuma nedēļu beidzām uz labas nots – Rangs daudz ko redzēja, daudz ko iemācījās. Man prieks, ka es varu dot viņam tik daudz. Savam pilsētas puikam ar laucinieka dvēseli.