Cilvēks un Dzīvnieks: Villas celtniecība, darbs un atpūta

Spriežot pēc tā, cik nepastāvīga ir mana dzīve un mainīgas domas (jā, jā, nesāksim par pazaudētajiem mērķiem, nosprāgušajiem sapņiem un nepiepildāmajām fantāzijām), atkal esmu uz koferiem. Nē, patiesībā, līdz manas sēdēšanas uz koferiem ir palikušas pāris dienas. Un šīs dienas ir veltāmas smagam, smagam darbam. Jā, es pārvācos. Uz vasaras mājiņu. Nemaz nesmīkņājiet, pietiek ka mani paziņas sarkastiski jau izsakās, ka ziemā manas pazušanas gadījumā zinās, kur meklēt manas ragā sasalušās mirstīgās atliekas. Gita, tu esi trauma! Kaut gan nē, dzīve vasaras mājiņā ir mazliet neekstrēmāka par manu iepriekšējo fantāziju – iegādāties treileri, pieparkoties darba stāvvietā un apmesties uz dzīvi pāris kvadrātmetros bez elektrības, ūdens, siltuma un, ja godīgi, arī cilvēciskiem apstākļiem. Tā ka, mīlīši, viss varēja būt arī vēl trakāk!

Es pārvācos. Es pārvācos!!! Man vairs nebūs visa mana alga jāatdod par dzīvokļa īri un komunālajiem un man beidzot pietiks, lai uz ziemu varētu nopirkt pienācīgas ūziņas un biezāku guļammaisu! :D Ha, ha, ha.

Mājiņa ir lieliska. Ir gan daži mīnusi (neskaitot ūdens, elektrības, krāsns un siltuma neesību), taču mājiņa ir jauka. Viņai ir pagalms, kas gan pagaidām ir aizaudzis dzeltenām nezālēm, norakts kurmju kukužņiem un piemētāts metāla lūžņiem, un maza verandiņa, kas gan vēl jāatbrīvo no mēsliem. Jā, un tad es nopirkšu divus pītus krēslus un sēdēšu no pavasara līdz rudens rītiem un malkošu kafiju.. Aizsapņojos.

Mājiņa.

Un daudz, daudz, daudz, darba.

(Šādi džungļi bija visā pagalmā. Sakot, ka tās dzeltenās
nezāles sasējoties un cita zāle nemaz neaugot. Nahre-
nizēt!!!! Ar pļaujmašīnu.)

Ja godīgi, pirmajā reizē, kad namiņu ieraudzīju (un kad bija palikušas, ja nemaldos, trīs nedēļas līdz dzīvokļa pārvākšanās mirklim), man nolaidās rokas. Tur bija džungļi – mājiņa sagumusi, ieaugusi sūdos un nezālēs. Labs laiks pagāja līdz ar pļaujmašīnām tika sasmalcināti pāri galvu augošie laksti. Un viss izskatījās pēc bomžatņika, trūka tikai kāda šīs slavenās sugas pārstāvja...

Lai nu kā, labs laiks pagāja līdz mājiņa tika atbrīvota no mēsliem. Mēs pat paņēmām piekabi, lai visus tos pārsimts kg atkritumu aizvestu uz tuvējo izgāztuvi. Vēl palika metāllūžņi, bet tā kā visi ir nadzīgi tos nodot par naudu, savējos apkrāvām ar koku zariem lai uzsistu cenu. :D Cerams neviens bomzis nebūs tik acīgs un nadzīgs un mūsu zelta kalnu neaizstieps pirms mums :D

(Kad viss nopļauts, pāri palikuši tikai stimbuki-bimbuki,
kas sunim duras kājās, vēdera un paolē. Zāle/nezāle
pagalmā ir ļoti nepatīkama.)

Eh. Darbus turpinājām labu laiku. Ļooooti labu laiku. Mums pat atbrauca palīgā talcinieki pirmajā reizē, lai izvestu jau iepriekš minētos šumus, un palīdzētu uzlikt jaunu jumtu, bet otrajā reizē, lai palīdzētu izveidot kosmētisko remontu nodrupušajās, applukušajās mājiņas telpās. Strādājām melnu muti, taču mūsu pulkā bija arī kāds, kas nestrādāja. Rodža!!!! Rodža gulēja, muka no skudrām, kas viņu regulāri koda, traucēja, maisoties pa kājām un šumiem, un raka. Daudz, daudz, raka. Ja godīgi, pēc talkas beigām šķita, ka suņa acīs bija manāma izteiksme – ei, kamōn, kad šitās brīvdienas beigsies, esmu piekusis, sakosts, man ir garlaicīgi.

(Mēslu kaudze pie mājas. Tie visi ir laukā no majas.
Daumants šos gružus krāmēja divas dienas!)

Smagā darba procesā notika arī kas tāds, ko es nespēju noklusēt. Kaut kas briesmīgs. Kaut kas šausmīgs. Kaut kas parareāls. Mamma ieraudzīja čūsku. Nē, ne jau tādu mazo kādu parasti redz mežā, bet gigantisku. Es pat teiktu, ka viņa izskatījās pēc kobras. Tik liela viņa bija. Tā kā Daumants šo neradījumu jau iepriekš bija redzējis un es viņam jau iepriekš biju pārmetusi, kāpēc viņš to pretekli nav nositis (vai aiznesis uz kādu citu vietu), zināju, kas jādara. Trīcošiem nagiem pakampu pirmo dzelzi, kas gadījās pa rokai, un metos pie rāpuļa. Fuiiii. Pretīgi. Pat tagad atceroties tirpas sāk skriet pa kauliem un kaut kur kuņģī sagriežas nelabums. Tai reizē man trīcēja rokas un kājas un es tikko varēju notēmēt, lai rāpuli piespiestu. Mēs viņu nositām. Un, nē, nepīkstiet, ka nav labi aiztikt čūskiņas, sist un ko tik vēl nedarīt. Es neko nesaku – mežā pakaļ čūskām ar dzelzs mietu neskrienu un neko negalinu, bet šeit ir cilvēka telpa. Varētu teikt, ka čūska gadījās neīstajā laikā un neīstajā vietā. Āaa, fui. Pretīgi. Kaut kāds sakāmvārds reiz teica, ka katram vīrietim ir jāuzceļ māja, jāiestāda koks, jāizaudzina bērns un jānosit čūska. Esmu gandrīz vīrietis. Neesmu uzaudzinājusi tikai bērnu.

(Un vēl. Austrālijā viena čūska apēda pie ķēdes piesietu čivavu. Es negribēju, ka ar Rožu (jā, Rožu) notiek tāpat. Un nositot to neradījumu, ja godīgi, tika izdarīts pakalpojums arī čūskai. Ja viņa būtu apēdusi Rodžu, nosprāgtu tāpat. Tikai vēl lielākās mokās no pārrēšanās vai nosmakšanas vai nespēšanas pakustēt.)

Fui, čūsku tēmu beidzam. Veeee....

Kur mēs palikām? Pie mājas celšanas. Ceļam villu. Darba dienās Daumants tur darbojas divatā ar suni, es mēdzu piebiedroties viņiem vakaros. Ir jauki celt, remontēt, darboties. Bet ziniet, kas būtu vēl jaukāk – ja būtu iespēja šādi celt, remontēt un darboties ar savu mājiņu, savu villu (vai savu treileri).

Tagad tur ir izrakta spice, būs ūdens, tiek strādāts, lai būtu arī elektrība. Viss iet uz priekšu.

Un kosmētiskais remonts ir plus mīnus pataisīts, un guļamistaba vairs neizskatās pēc šķūnīša vai pieliekamā. Ar talciniekiem uzlīmējām smukas tapetes – ar rozītēm. Viņas gan slikti tur stāv, cerams līdz manai atnākšanai nebūs jau nolipušas, bet ir skaisti. Un linolejs tāds ar akmens attēliem. Kā mouzulejā, tētis teica. Un maza gulta ar gigantisku matraci. Šai gultā Rodža nebūs spējīgs ielēkt vēl ilgi, ilgi. :D Jā, tagad, te izskatās pēc istabas. Vēl tikai virtuve un gaitenis jāsaved kārtībā, jā, jā, un jānosiltina sienas un jānopērk krāsns, jo šo ziemu solīja makten aukstu. Negribas tiešām pamosties piesalušai pie gultas. Vai arī vienkārši jānopērk guļammais, kas nesasalst mīnus 20 grādos. Vispār es varētu uztaisīt realitātes šovu – Viens pats vasarnīcā. Es pat nezinu, šis būtu smieklīgais šovs vai raudāmais gabals. Un ziniet, lasītāji, ja pienāk ziema un no manis nedzirdat nevienu interesantu (vai mazāk interesantu) dienasgrāmatas ierakstu, tad rēķinieties ar pašu briesmīgāko, ka esmu pametusi šīs pasaules viesmīlīgās telpas.

P.S. Mantojumā man nav ko atstāt. Ja nu vienīgi Rodža. To es norakstu mammai.

Turpinājumā ieskats no citīgās darbošanās villā:
Lai varētu sākt krāsot, viss bija jāizvāc. Arī pusgruvusī, izlaupīta plīts. Labi redzams, ka palikusi tikai nelīdzenā murīša siena. Griesti vienu reizi jau nokrāsoti, arī sienas mazliet pabalsinātas.

Cītīgie krāsošanas darbi istabā. Griesti, loga rāmji, sienas, durvis un skapīši. Ziniet, lai nebūtu jāmazgā no simtgadīgajiem putekļiem, vieglāk ir nokrāsot visu baltu un tīru :D
Un tas palīdz. Lai arī telpa pēc krāsošanas izskatījās pēc palātas, tajā uzturēties bija daudz, daudz tikamāk kā iepriekš - netīrīgajā pelēcībā.