Rodža – laucinieks, atpūtnieks, talcinieks, med’i’nieks

Būsim atklāti – Rodis ir ne vien cacuks un pilsētnieks, bet arī atpūtnieks. Un atpūta lielā mērā saistāma arī ar laukiem. Tā vismaz domā pilsētnieki (arī Rodža), kas no pilsētas burzmas dodas uz laukiem, lai gūtu mieru un harmoniju, un skraidītu pa zaļajām pļavām līdz pilnīga spēka izsīkumam. Lauki ir atpūta. Tikai ne tad, kad ir talka. Un vienā šādā talkā mēs abi ar suni arī iekļuvām. Kartupeļu talkā. Pretstatā gaidītajam – Roda skriešanai pakaļ traktoram, traucēšanai un salšanai, kad viņš piekusis gulētu slapjajā zemē – viss notika daudz, daudz, labāk. Rodža netraucēja ne traktoram rakšanas procesā, ne kartupeļu lasītājiem. Mierīgi desoja man aiz muguras, spēlējās ar zemes kankāļiem un ēda... baltos, pretīgos tārpus. Katram lauciniekam zināms, ka tie tārpi nav labi un būtu tikai svētīgi, ja visus savā ceļā nahrenizētu. Pildīdama savu dienišķo laucinieka pienākumu, vienu šādu kāpuru sašķaidīju, bet Rodim jau nebija divas reizes jāsaka (pat vienu reizi ne), šis pieskrēja pie tārpa līķa, iesūknēja un norija. Nopietni Rodi? Tu ēd tos pretīgos, baltos tārpus?! Fuiiii. Un tā nebija vienīgā reize – šodienas laikā šādus tārpus viņš apēda kādus trīs. Ar tiem pārējiem diviem gāja smagāk, jo tos viņš atrada un piebeidza pats, un arī nogalināšanu un norīšanu tik ātri vis nevedās. Un es suni arī necentos vairs apturēt. Ja viņam garšo, lai jau ēd. Ja pēc tam paraus, pats būs vainīgs. Tikai man būs jātīra. Nē, nēeeeeeeeeee, Rodi, neēd!

Pēc talkas gājām noskaloties. Dīķī. Tas nekas, ka ir septembra sākums. Bijām sasiluši un netīri, un ūdens bija tīri spirdzinošs. Noģērbos un skrēju. Man par brīnumu, suns metās man līdzi. Neskatīdamies, nedomādams, līdzi dīķī. Pirmo reizi! Apgriezdamās redzēju, ka puika kuļas pa ūdeni uz manu pusi un ticis jau diezgan tālu. Ja godīgi, biju diezgan izbrīnīta, jo nedomāju, ka suns peldēs. Pirmo reizi bez domāšanas ieskrēja man līdzi un, sapratis, ka ir ūdenī līdz ausīm, nemetās atpakaļ uz krastu, bet uzcītīgi minās man pakaļ. Savādi un ļoti jauki, jo iepriekš viņš nebija dabūjams ūdenī ne ar mīļu mudināšanu, ne bargu dusmošanos.

Mēs bijām sēnēs!! Mēs ar ģimeni un Rodžu! Šis arī bija patīkams pārsteigums, jo sēņošanu kopā ar suni biju iztēlojusies diezgan citādāku. Atceros, ka to reizi, kad Rangu paņēmām uz mežu, viņš skraidīja no manis pie mana tēta, lodāja pār brikšņiem un izbaudīja meža priekus, pielasot ne tikai padsmitem ērces, bet arī nosmulējoties kā mazais dubļu ruks… Sēņošana ar Rodžu bija citādāka. Viņš sekoja man. Uzcītīgi kārtīgi. Solis, solī. Aiz manis, manās pēdās. Iespējams, ka viņam bija bailes skriet pašam un pētīt apkārtni, bet mani ļoti glaimoja fakts, ka suns mani uztver par autoritāti un man uzticas. Smagi bija noskatīties, kā nabags lodā caur brikšņiem, taču ari priecīgi. Mans mazais susurs. Lai piekūst, lai nodzen sevi, lai paskraida. Augošam organismam vajadzīga kustība. Un, jā, arī labs miegs. Jo kas gan var būt labāks pēc tāda fiziski smaga darba?

Kad suns palika drosmīgāks un blakus parādījās kāds no manējiem, suns, neklausīdamies manī, panesās pakaļ. Zināms, ja vienu reizi dod atlaides, nākamo reizi suni savākt būs vēl smagāk. Rodi, šurp. Vienu reizi pasaucu, otru. Neklausa. Ka cirta pakaļ manai mammai. Mazais nepamanīja, ka priekšā, tieši taisnā trajektorijā, ir milzīga traktora riteņu izdangāta rise, pilna ar ūdeni. Un ka likās iekšā. Skriedams, lēkdams, ūdenī līdz pierei. Izskrēja laukā, noskurinājās un uz citiem sēņotajiem vairs neskatījās. Tikai pie manis, tikai pie manis. Laba mācība. Mani neklausīja, iegrābās! :D

 Sēņojot suns ostīja sēnes. Tās, kuras nogriezu un atdzinu par tārpainām esam un nometu turpat zemē. Uzmanīgi paostīja. Kaut ko pakampa zobos. Tagad aizdomājos, vai suns neēstu indīgas sēnes? Kā viņš zina, kura ēdama un kuru drīkst paņemt zobos, bet kura indīga? Vai viņi – dzīvnieki – jūt?

Visā visumā sēņošana beidzās diezgan veiksmīgi. No puikas noņēmu, ja pareizi atceros, kādas divas trīs ērces un vienu izrāvu no kakla jau piesūkušos. Viss pārējais štokos – nevienu ievainojumu neieguva, lecot, lienot un krītot, un guva pietiekami daudz mācību, patīkamu emociju un pozitīvu piedzīvojumu.

Vēl Rodža atpūtas sakarā jāsaka, ka puikam patīk makšķerēt. Kad zivju dievs, bada pātagu vicinot, atkal nostājas dīķa malā, klāt pieskrien ne tikai kaķis, cerībā uz gardu maltīti, bet arī suns, kuram, protams, prātā savas domas. Viņš no dīķa makšķerē peldošos mēsliņus – zāles stiebrus, kaut kādus kukužnus -, ķer ūdensmērītājus un uzglūn vardēm. Protams, nekas sakarīgs sunim neizdodas un tad, kad es no dīķa izvelku zivi, arī viņa uzmanība, tāpat kā kaķim, savelkas kā stīgas. Zivs. Zivs. Zivs. Pametu kaķim. Tas jau vecs, pakampj to zivi zobos un lēni košļā. Sunim skaudība. Kāpēc kaķim zivs, bet man nav? Jo tu, Rodi, neēd! Es ēdīšu! Un viņš pieskrien pie vecā runča, pieliecas pie viņa mutes un no zobiem izvelk zivi. Un rādās, ka kaķis neko arī nespēj padarīt mazākajam, uzmācīgākajam, jaunākajam pretiniekam. Suns zivis neēd. Pažlembā, pažlembā un izspļauj. Viņam galvenais dabūt visu. Tagad zinu, no kurienes cēlies sakāmvārds: „kā suns uz siena kaudzes. Pašam nevajag, citam nedod”. Un no kaķa viņš tā nosper katru zivi. Pažļembā, pažlembā un atstāj. Vienai zivij viņš laikam apēda galvu. Lai man pierādītu, ka spēj.  (No vienas puses žēl, ka viņš neēd zivis; zivīs ir daudz vērtīgu barības vielu, kas arī sunim noteikti nāktu par labu.)