Mūsu pirmā pieredze kordā un nepatīkamais gājiens uz mežu

Mēnesis iesākas ar jaunumiem. Plus mīnus esam izkarojušies ar mūsu netikumiem – košanu un grūstīšanos -, un nu varam sākt mācīties kaut ko jaunu. Kas ir jāmāk visiem zirgiem bez izņēmumiem? Protams, - iešana kordā!

Kā jau visi sākumi, arī šis ir smags. Zirgs nesaprot, kas ir aplis, nesaprot, ka viņam jāiet uz riņķi. Vēl viņam ir smagi noturēties, nav līdzsvara un, galu galā, viņš nesaprot, ko tas cilvēks no viņa vēlas. Bakstās ar savu pātagu, šķeļ gaisu, plakšķina debesīs. Iespējams, zirgam ir bail. Droši vien.

Mūsu pirmie apļi kordā ir briesmīgi. Marija, stallī pati labākā jātniece un zirgu iestrādātāja, stāstīja, ka ir jāpanāk kustība. Nav svarīgi, cik ātra – soļi vai rikši, vai lēkši. Man ir jāpanāk kustība uz riņķi. Un es cenšos. Mahājos ar savu pātagu, izsūtu lēkšos, lieku viņam mesties. Ķēdīšu nakteņi griež zirgam degunā, kad viņam gribas izrauties un aiznesties tālēs zilajās. Citreiz viņš palēkšo pāris tempus un tad nesas uz manu pusi. Cenšos ar pātagu vicināties, bet zirgu atgaiņāt nesanāk. Nāk man virsū. Prasīju Marijai, ko darīt, un viņa man sniedza sakarīgu atbildi:

1.) Man esot tendence atkāpties, kad zirgs nāk virsū. Bet vajag pretēji – vajag ar milzīgu uzstājību mesties tam pretī, lai viņš nobīstas. (Ja zirgs kāpjas pretī un cilvēks mūk pa malām, tas nozīmē, ka zirgs dominē. Ja cilvēks iet, bet zirgs griež ceļu, tad dominē cilvēks. Pašreiz mums dominē zirgs.)

2.) Marija pastāstīja, lai novērstu mūsu problēmu un sāktu efektīgāk mācīties iet kordā, - mēģināt nevis stāvēt uz vietas un ļaut, lai zirgs lēkšo/rikšo/soļo apkārt, bet gan pārvērst šo visu par rotaļu – skriet ar viņu uz riņķi, tādējādi veidojot divu apļus.

3.) Darboties ar Samoru citu zirgu klātbūtnē. Lai Samors redz, kā strādā citi zirgi, un lai pierod, ka arī viņam ir jāstrādā. Zirgi ļoti ātri mācoties no saviem sugas brāļiem.

4.) Darboties mazajā laukumā bez kordas. Mācīties dzenāt zirgu uz riņķi bez kordas. (Ar šāda veida uzdevumu mēs jau darbojamies, taču, kā izrādās, mazliet par maz.)

Mēs cīnāmies. Un mums sāk sanākt. Ar lielu spēku es varu viņu noturēt, ar skaļu balsi pacelt, un viņš ar pamatīgām pūlēm to apli vai divus arī nokustēt. Pirmie apļi ir lēkšos. Haotiskos lēkšos, stūraini, kantaini, saraustīti. Kad viņš būs sapratis, ka jākustas uz apli, tad tiks sākts mācīt soļot, pēc tam rikšot, bet galu galā lēkšot. (Ceru, ka līdz vasaras beigām būsim tikuši tik tālu, lai sāktu apgūt kordošanos lēkšos.)

Lai paglaimotu sev, pastāstīšu jums kādu patīkamu sīkumiņu. Protams, ar manu zirgu padarbojusies ir arī Marija. Samo viņa paņem tad, kad man kaut kas briesmīgi nesanāk un es esmu tā nočakarējusies, ka vēl vairāk čakarēties būtu grēks. Protams, Samoru viņa paņēma arī pie kordošanas. Beigusi darbu, viņa secināja, ka Samo tai nevelta pietiekami daudz uzmanības – katrs koks, katra zāle, katrs nieks viņam esot interesants. Man ar Samo tā nav, viņš koncentrējas uz mani, viņam interesē, ko likšu, kas būs jādara. Tagad es sajūtu atšķirību starp cilvēku, kas darbojas ar zirgu, un cilvēku, kas zirgu nepazīst, bet vnk paņem, lai kaut ko padarītu. Lai zirgs cienītu un ievērotu cilvēku, ir jānodibina attiecības. Taču attiecības var nodibināt tikai tad, kad kopīgi tiek strādāts. Un treniņiem jābūt regulāriem. Man ar Samoru ir attiecības. Cik jauki to saprast un apzināties.

Pavadām šo mēnesi cītīgās pastaigās pa mežu. Citreiz mūsu kompanjoni ir Inga ar Grandu, citreiz Marija ar kādu no saviem audzināšanā nodotajiem lopiem. Neskatoties uz dažiem sīkumiņiem (mazām bailītēm), liekas, ka drīz varēsim doties mežā divatā.

Un šī mēneša sliktā ziņa?!

Protams. Līdz muskuļiem noberztas, apdedzinātas plaukstas.  Kā? Devāmies grupā uz mežu. Laukā no meža brauca rati. Parādījās strauji un negaidīti. Zirgs sabijās. Acis lielas, nāsis lielas. Šņāc un krāc, un trako. Laižu uz riņķi, cenšos nomierināt. (Pēc tam gan uzzināju, ka, ja zirgs man nepievērsa uzmanību savās bailēs, tad bija jāmēģina viņam sist, lai attaptos.) Nemierinās. Paraujas. Turu. Zirgs aiziet, korda paliek aiz muguras. Un rauj. Es turu, šļūcu pakaļ. Berž rokas. Jā, jā, protams, man nebija arī cimdu. Palaidu, kad nespēju vairāk noturēt. Skatos, kas notiks. Zirgs metas kā jucis uz priekšu, uz asfalta paklūp, noripo, pieceļas un neprātīgi auļo tālāk. Skrienu pakaļ. Pie staļļa zirgu kāds noķer. Zirgam panika, acis lielas, baltas. Manas plaukstas jēlas, līdz muskuļiem. Jēlas un sadedzinātas.

Un šī bija diena, kad Samo iznesa arī boksa durvis. Cik zirgam ir liels spēks!

Sadedzinātās plaukstas tuvākajā laikā nodrošina man miera režīmu gan darbā ar zirgu, gan jāšanā. Dzīst ilgi un sāpīgi. Velns.

P.S. Lai arī bildēs patiešām ir attēlots mans īpaši skaistais zirga lops, tām ir tikai ilustratīva vērtība. Bildes ir no šīs vasaras. Nav zināms, no kura mēneša, jo aprīlis tas pilnīgi noteikti nav. Bet – ņemiet par labu to, kas ir! :))