Divu gadu jubileja un citi nieki

(Bildei ir tikai ilustratīvs nofor-
mējums. Un, nē, manam zirgam
šādas neēdamas kūkas ar svecīti
nebija. :D )

Zirgs šomēnes sasniedza divu gadu vecumu. Liels puika, jau smējos - vēl gads un būs jāmēģina līst mugurā. Man te gan daži cilvēki mēģina iebilst – trīs gadi, tas jau vēl mazs. Zirgs augot līdz četri pieci. Plus, trīs gadu vecumā viņam aug ne tikai kauli, bet arī saprašana.

No vienas puses, es viņiem tā kā piekrītu, bet no otras, ja mūsu attiecības būs labas, mēs visu laiku pilnveidosimies un līdz tiem trim gadiem tiešām ABI būsim tikuši tik tālu, ka varēs mēģināt sēsties virsū, tad arī sēdīsies. (Un es šeit nerunāju par hārdkore treniņu līdz putām vai lekšanu nez kādā augstumā! Iesākumā, protams, tikai daži soļi...) Bet, ja ne, - ne. Viss. Ir jāskatās no mūsu savstarpējajām attiecībām un izglītības līmeņa.

Vienu dienu, noliekot zirgu stāvvietā blakus vienai sirmai ķēvei, pamanīju, ka puika tiešām ir audzis. Arī Marija sakot, ka tagad viņam tas aktīvākais augšanas laiks. Lai tik aug, lai tik aug! Man viņu uz kādu metru septiņdesmit skaustā tā kā vajadzētu! :D

Šomēnes pirmo reizi pēc tā briesmīgā atgadījuma mēģinājām atkal iet uz mežu. Tuvojoties mežam, zirgam acis lielas, nāsis lielas. Atceras. Arī man panika. Bail, ka neparaujas, jo rokas tikai nesen bija sadzijušas. (Un, jā, kaut ko jau es iemācījos, bet šoreiz arī nekādu nopietno cimdu man līdzi nebija.) Domāju, ka zirgs uz meža pusi jāsāk vadāt regulārāk un jāiet pa mazam, mazam gabaliņam, visu laiku viņu mierinot un vērojot, kas darās viņa purnā un galvā.

(Ja godīgi - nabaga lops. Tie abi cilvēki kopā taču ir pietiekami smagi...)

Visi ir redzējuši tos briesmīgi skaistos klipus, kad jaunas meitenes (vai pārīši) lielu rumaku mugurā nesas pa okeāna smiltīm un viļņiem? Vai, piemēram, jāj pār strautu? Jā, noteikti ir. Un visi mēs esam sapņojuši arī tā kādreiz auļot. Arī es. Bet, lai to iemācītos un zirgs to uztvertu par normālu padarīšanu, ir jāiziet ļooooooti garš apmācības posms un jāizlej ļooooooti daudz sviedru.

Viens - no tā iemācīšanas iespējamajiem sākumiem - ir kāju mazgāšana ar ūdens šļauku vai mēģināšana iet pāri grāvjiem. Un, jā, mēs pamēģinājām mazgāt viņa kājas. Zirga izbrīns, redzot, ka kaut kas tek no kaut kā bija interesants. Atkal nāsis lielas, acis lielas un krāc. No sākuma ūdeni palaidām uz zemes, kustinājām šļauku, te augstāk, te zemāk. Tad mēģinājām pieskarties nagiem ar ūdeni. Es turēju, Marija lēja, Zirgs panikoja. No vienas puses, likās, ka zirgam nemaz nebija īpaši bail no ūdens. Viņš tikai tēloja, lai pievērstu uzmanību. Bet no otras puses – kurš, velns parāvis, tic šādām sazvērestības teorijām un kuram no tā ir labāk? (Labāk būtu zirgam, viņam nebūtu jāstāv un jāļauj, lai kāds laiž uz viņa kājām ūdeni.) Nezinu, nezinu. Nospriedām, ka turpmākajā laikā lēni un mierīgi radināsim viņu pie ūdens. (Protams, ir arī otrs veids, kā pieradināt. Ātri un bez žēlastības – ielaist zirgu mazajā dzelzs aplokā, nostāties ar šļauku vidū un laist. Zirgs lai mūk, ūdens lai tek.)

Par kaitēm:

Marija izrāva Samo divas ērces. Es nespēju viņām pieskarties ar kailām rokām. Vienreiz rāvu ar cimdiem – sanāca briesmīgi, galva noteikti palika. Es neesmu pro ērču raušanā. Vienīgais mierinājums, ka zirgiem nav encefalīta un laima slimību. Viņiem ērces ir tādas pat kā mums asinssūcēji odi.

Aivars, griežot nagus, norādīja uz sausumu kājai. Sprēga. Sacīja, ka jāsmērējot ar margarīnu, lai slapjums netiekot klāt. Sāku smērēt. Neregulāri, bet smērēju. Kur, velns parāvis, karstas vasaras laikā var noraut sprēgu?!

Tā kā man darbā bija arī atvaļinājums, pie zirga sanāca padzīvoties biežāk. Vairāk arī iemācījāmies. Bet par to, kādus vingrinājumus mācamies un kā mums iet, es jums pastāstīšu citu reizi. Vienīgais, šodien gan pieminēšu treniņus, kurus veicam un atzīmēšu to, ka treniņā veicamo uzdevumu secība ir jāmaina, lai zirgs iemācītos pašu uzdevumu, nevis to, ka pēc kādas noteiktas darbības ir jāizpilda kāda cita noteikta darbība.

Tātad uzdevumi:

• zirgs tiek saukts, tiek mācīta atsaukšanās un nākšana pretī
• radinu zirgu pie pātagas, pie tā, ka pātaga bez sāpēm var pārvietoties pa viņa ķermeņu un pie katra locekļa
• treniņi mazajā, apaļajā (manā gadījumā - četrstūra) laukumā, lai vieglāk apgūstami kordas pamati
• kāju locīšana, kakla locīšana, visa ķermeņa locīšana
• mācīt zirgu nostāties taisni ar visām četrām kājām, mācīt nostāties izplestām kājām, klanīšanās
• nogulšanās
• nestandarta situācijas (bumba, segli, kliegšana, lekšana, krišana, līšana, gulšanās....)
• nestandarta vietu apzināšana (došanās mežā, pastaigā pa ceļu, iešana pāri grāvjiem...)