Kā iemācīt zirgu nebaidīties apvidū?

Drosmīgs zirgs – katra cilvēka sapnis

Pastaiga mežā vai došanās pļavā pretī saulrietam? Skan ideāli? Bet vai Jūs zināt, cik ļoooooti garš posms ir jāveic līdz tam, lai šīs darbības, kas izklausās tik ļoti vienkāršas, izdotos teicami un nebūtu jānožēlo? Daudz. Ļoti daudz. Un ar ko ir jāsāk? Vislabākais ar kumeļu un kumeļmāti, kuru vest pie rokas arvien tālāk un tālāk no staļļa un ganībām, un citām pazīstamajām teritorijām. Bet parunāsim par jaunzirgu, vecumā ap diviem gadiem. Ko darīt ar tādu? Kā mācīt iet apvidū divus gadus vecu jaunzirgu?

Kā iemācīt nebaidīties apvidū:

(Šāds izskatās nobijies zirgs... ja nu kāds vēl nezina... Un, nē,
tas nav Samo)

Pirmkārt, ejiet ar savu zirgu visur. Staigājiet arvien tālāk un tālāk no staļļa, ganībām, aplokiem un citām zināmajām teritorijām. Vislabāk, ja variet iet kopā vēl ar kādu pieredzējušu cilvēku un bezbailīgu zirgu. Tas nomierinās jūs abus.

Ja nav iespējas doties ar citiem cilvēkiem un zirgiem, tad ir jādara tā, kā darījām mēs. Ar zirgu jāiet pastaigās daudz un dikti, un bieži, arvien tālāk un tālāk no staļļa. Jāvēro zirgs. Ja redz zirgā bailes – saslietu kaklu, nemierīgu zviegšanu, saspringtu skatienu – jāmierina un jāmēģina iet uz priekšu. Nedrīkst iet pārāk tālu, un zirgam vienā reizē uzspiest pārāk daudz. Ja tā notiks, zirgs sabīsies un metīsies bēgt. Ja tā notiks un zirgs aizmuks – viss būs jāsāk no sākumā. Un problemātiskāk. 

Ir jāvēro zirga uzvedība un jāraugās apkārt, vai kaut kur nenotiks kas zirgaprāt bīstams.

Jaunzirgu spēj sabiedēt pat meža malā nomesta plastmasas pudele, kāds dīvaini izliecies koks vai, piemēram, automašīna. Pat, ja zirgs savā mūžā ir redzējis daudzus auto un normālā vidē, ejot pa ceļu, neveltī tiem ne mazāko uzmanību, automašīna, kas novietota mežā, būs īsts pārbaudījums Jūsu zirgam. Tai lietai taču nav jāatrodas mežā! Kāpēc viņa te ir?

Vēl liela uzmanība jāveltī krūmāju pazarēs atrodamajiem putniem un citiem dzīvniekiem, tie var strauji izšauties, nobiedējot zirgu un liekot tam aizmukt. Vienmēr atcerieties, ka, ejot pastaigā ar jaunzirgu nepazīstamās vietās (un arī pazīstamās vietās), ļoti būtiski ir visu laiku uzturēt kontaktu ar zirgu! Nekad nedrīkst palaist vaļīgāk pavadu vai atbrīvot to pavisam! Un visu laiku ir jāsadala uzmanība starp zirgu un apkārt notiekošo. Visu laiku un vienmēr, jāvēro, vai nenotiks kas neierasts.

Kad es gāju pirmajās reizēs viena ar jaunzirgu mežā, es ar zirgu ļoti skaļi runāju un pat dziedāju. Kāpēc? Lai apkārtnē atrodamie putni un dzīvnieki, jau laikus mūs sadzirdētu un aizmuktu. Lai nebūtu tā - klusums, klusums, un te pēkšņi – žviks no pazares kāds lidonis vai stirna.  

Otrkārt, ejot pastaigās ar jaunzirgu, ļoti būtiski ir nebaidīties pašam. Jūs nedrīkstat baidīties vai būt uztraucies par gaidāmo pastaigu. Izjūtiet to ar prieku un uzņemiet ar interesi! Esiet bezbailīgs, taču uzmanīgs, un vienmēr, kad notiek kas neparedzēts, saglabājiet vēsu prātu! Neceliet paniku, neizrādiet uztraukumu! Jūs taču esat bara vadonis! Kā lai reaģē bars, ja vadonis ir gļēvs vai uztraucies?

Trešā lieta, kas būtu jāievēro, vedot jaunzirgu pie rokas nezināmā vietā, – izmantojot ērtus nakteņus (vislabāk ķēdīšu vai striķa) un kordu, turot to netālu pie zirga purna. Tas samazinās izlaušanās un aizmukšanas risku.

Kur doties, lai zirgs ātrāk saprastu, ka vide un apkārtne, ja blakus esat Jūs, nav bīstama:

• Mežā (un te es nerunāju tikai par meža taciņām un celiņiem. Arī mežā – pa taisno, caur krūmiem, kokiem un zariem, šo gan sāciet mācīties pēc tam, kad zirgs jau aptvēris, ka meža taciņas Jūsu klātbūtnē neko ļauno nodarīt nevar!)
  
  
   

• Pilsētā (taču radiniet zirgu šim ceļojumam pakāpeniski. No sākuma aptveriet ceļu un iespējas, ka Jums garām var braukt ne tikai vieglie auto, bet arī smagās kravas mašīnas un traktori, un tikpat labi arī velosipēdisti un motociklisti. Pakāpeniski radiniet zirgu iet arvien tuvāk un tuvāk apdzīvotajām vietām! Vienmēr, dodoties uz pilsētu, gaišajā diennakts laikā!)

• Drūzmā (izmantojiet jebkuru iespēju, ko sniedz drūzma. Tās var būt, piemēram, konkūra vai iejādes sacensības. Vediet zirgu iepazīt sacensību gaisotni, mūziku, pārējos svešos zirgus, kā arī daudzus citus cilvēkus!)

Kur vēl varētu doties, lai zirgu iedrošinātu uz jaunām vietām un jauniem notikumiem?

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.  

P.S. Un paldies mātei gōglei par šīm jaukajām bildēm, kas, protams, nav no manas un Samo ikdienas. Esmu zaglīga jaunzirgu strādātāja. Hahaaaahaaa. 

Kā sākt radināt zirgu pie segliem un pie jātnieka?

Parunāsim par jāšanu, jaunzirga radināšanu pie sedliem un apziņas, par to, ka kādu dienu arī tā mugurā uzrausīsies jātnieks.

Viena no pirmajām lietām, kas jaunzirgam jāiemācās – stāvēt mierīgi, kad cilvēks tam grasās kāpt mugurā. Iesākumā mugurā kāpšana tiek simulēta. Netiek izmantots spēks vai ātrums, lai zirgu neiebiedēt un neradītu tam nepatīkamas sajūtas un izjūtas. Zirgu nostādina, cilvēks nostājas tam blakus un uzliek rokas uz skausta. Nespiež. Kad tas izdarīts, lēni paceļ savas kājas, paberzē gar zirga sāniem un zem vēdera. Zirgam ir jāstāv mierīgi, ar balsi to mierina, ja zirgs izkustās, atkāpina, sāk visu no sākuma.

Kad zirgs saprot, ka cilvēks neko sliktu nedara, un stāv mierīgi, cilvēks var mēģināt lekt, pietupties-un-lekt tam blakus. Es lecu, uzlikusi rokas uz zirga skausta. Lecu no abiem sāniem un no pakaļpuses. Lai zirgam šo piedzīvojumu izvērstu vēl interesantāku – lecu, plati, plivināju rokas, tupos, rāpoju.... vārdu sakot, darīju visu, lai zirgam ierādītu kaut ko jaunu un radinātu pie savādām situācijām, pie tā, ka cilvēks, jātnieks, ar viņu drīkst darīt visu.

(Kā redzams no video, mums ar zirgu jau ir izveidojušās diezgan tuvas attiecības. Viņš vairs nebaidās no tā, ka lecu apkārt, pat no tā, ka uzsitu viņam pa pakaļu. Klipā gan redzams, ka viņš mazliet sabīstas, bet nedomā spert vai vēl nez ko darīt. Viņš to - ka saimnieks atnāk, uzpliķē pa dupsi bez nekādas teikšanas - uzskata par normu. Iesākumā, kamēr gan attiecības nav tik stipras, to nevajadzētu darīt. Var sanākt sūdīgi. Kas vēl? Jā, šī ir pirmā-pirmā reize, kad es viņam izdomāju izlīst starp kājām. Un gandrīz iesprūdu. Bet klipā arī redzams, ka zirgam tas nekādu pārsteigumu un negatīvas sajūtas nerada. Viņš kā apzinās, ka saimnieks var darīt visu, un viņam vnk jāstāv. Vai nav lielisks zirgs?)

Otra lieta – apziņa, ka cilvēks kāps mugurā ne tikai no zemes, bet, piemēram, arī no paaugstinājuma. Kā lai iemāca nebaidīties, kad cilvēks izrādās lielāks un augstāks par pašu zirgu? Šis ir ir jāsāk mācīt tad, kad zirgs mierīgi stāv un nekustas. Novietoju zirgu pie paaugstinājuma. Mūsu stallī atrodams paaugstinājums, kas sastāv no trim dažādiem augstumiem. Pieredzējuši zirgu treneri uzskata, ka iesākumā zirgs jāradina pie zemākā augstuma, lai zirgam neradītu traumu – ak, mans dievs, saimnieks ir lielāks par mani. Ko nu?!

Tā, kā treniņu laikā savu zirgu kaut mazliet jau biju iepazinusi un mums bija izveidojušās diezgan uzticības pilnas attiecības, tad jāsaka, ka mēs mēģinājām uzreiz ar pašu augstāko paaugstinājumu. Kāpēc? Es redzēju zirga acīs, sejā un mierīgajā stāvā, ka zirgs netrakos, stāvēs mierīgi, atļaus man visu. Un tā arī bija. Nostādināju zirgu pie augstākā paaugstinājumu, noliku kordu uz tā, apgāju riņķi un uzkāpu paaugstinājumam. Mierīgi runāju, pieskāros mugurai. Ar rokām glāstīju sānus, skaustu, nostājos visā augumā, pārlaidu kāju pār sānu. Paberzēju ar pēdu pār ribām. Nēkā. Zirgs stāv mierīgi, neko nesaka. Kad pavicināju arī steku virs tā muguras un galvas, mierīgs, neiebilst, nepaniko.

Man ir sapņu zirgs!

 

(Lai arī daži cilvēki šo neatzīst - savam zirgam mācu, ka jātnieks var kāpt mugurā no abām pusēm. Visus vingrinājumus mācu no abām pusēm.)

Samo tiek radināts pie sedliem. Pieredzējuši zirgu treneri uzskata, ka iesākumā jāsāk ar zirga pieradināšanu pie sviedrenes, vēderjostas un segliem. Kā to dara? Tu uzmanīgi ieej pie zirga boksā, seglus uzliec uz malas un ļauj zirgam tos apostīt, aplūkot. Ja zirgs neizrāda baiļu pazīmes, uzmanīgi paņem sviedreni rokās, pieskaries zirgam, izdari ar to kādu straujāku kustību. Kad zirgs pieradis pie sviedrenes, uzliec to mugurā, to pašu izdari ar segliem un vēderjostu. Šajā sakarā gan jāsaka, ka jaunzirgiem nepieciešami mācību segli – veci, nobružāti segli bez karkasa -, lai, ja zirgs tomēr treniņa laikā ar segliem noguļas, tas nesavaino savu muguru.

Samo sakarā jāsaka, ka pie segliem viņš pierada ļoti ātri un ļoti vienkārši. Man atlika tikai viņam tos parādīt un zirgs, nekādas pretenzijas nevērsdams, pieņēma sev veltīto uzkabi. (Pirmajā reizē gan vēderjostu nevajagot savilkt cieši. Viss jādara pakāpeniski.) Mēs darījām pakāpeniski, bet man pat draudzene nobrīnījās, vērodama, ar kādu vienaldzību un uzticību jaunzirgs uzņem sev veltīto sviedreni un seglus, un savilkto vēderjostu. “Viņš tev ļoti uzticas”, tajā reizē viņa teica. Gribētos jau ticēt. Kaut gan es ticu, man dažreiz pašai liekas, ka viņš man ļoti, ļoti uzticas.

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.