Laipa, slēpnis un skatu tornis

Mazais vasaras ceļojums bija augusta vidū, kad ceļā devāmies mēs ar Rodi un mani vecāki. Netā atrazdami interesantu fīču – programmu Dabas tūrisms –, vēlējāmies to izmantot arī praksē. (Programma darbojas telefonā un tajā uzrādās tuvāk esošie dabas un cilvēku veidotie apskates objekti, skatu torņi, takas un velomaršruti. Tiešām laba ekstra. Iesaku visiem dabas mīļotājiem un ceļotājiem.) Pastalkodami tuvāk atrodamās interesantās vietas, secinājām, ka brauksim uz Vesetas palienes purvu un Krustkalnu dabas rezervāta skatu torni, pa ceļam savācot visus pieejamos slēpņus. Domāts darīts.

(Stukmaņu Pētera akmens, blakus ir info stends

Pirmais un mūsu gadījumā arī šī ceļojuma pēdējais slēpnis ir ceļa malā pie Stukmaņu Pētera akmens. Ja godīgi, šis vēsturiskais cilvēks neko neizteica (un joprojām neizsaka) un tikai pēc norādēm radās mazliet lielāka apjausma par viņa vēsturisko nozīmīgumu. Vieta sakopta taču šķita maznozīmīga, arī slēpnis ne ar ko interesantu neizcēlās. Tāda sajūta, ka tikai ķeksīša pēc. Un Rodim, lai tikai iezīmētu teritoriju. 

(Galdiņš un krēsliņš pirms ieejas purva niedrēs)

(Laipiņa, Rodis un vieta pie Vesetas upes palienes)

Otrā vieta, kur nonācām – sen gaidītā Vesetas palienes purva laipa. Sekodami šai pašai jau pieminētajai programmai telefonā, maldījāmies pa tādiem ceļiem, kuros skaidrā nekad nebūtu līduši – i caur pagalmiem, i pa servitūtiem, i pa ceļiem, kurus uzbliezuši Latvijas Valsts meži, lai tiktu līdz savām zaļajām darba zonām. Tuvojoties mērķim, pamanījām mežos, ceļa malās, mednieku skatu torņus. Un ne jau vienu divus pa visu ceļu bet gan regulāri ik pēc kādiem pārdesmit metriem. Vai tie tiešām bija mednieku skatu torņi? Vai posteņi, kuros novēro nelegālos iebraucējus?

Arī pats skatu objekts smagi atrodams. Sekodami kartei, nostājamies šāda meža ceļa pusē, bet purvu nekur nemanām. Iekšā mežā izbraukātas rises, valnis, kuram netiekam pāri, un tētis norāda virzienu – tur. Nu tad arī ejam. Visu vasaru, baiļodamās par suņa drošību un čūsku pieaugušo populāciju, mežā suni nelaidu. Pie siksniņas smilkstēja, palaidu vaļā. Dzesēja uz nebēdu, te pie mammas, te pie manis atskriedams. Nogājuši gabaliņu, atradām norādi par purva laipu un nu arī redzējām slaveno apskates objektu. 

Ja godīgi, es pirmo reizi redzēju šādu taku un pirmo reizi baudīju šādu skaistumu – ūdenī augoši koki, savāda paskata pļaņčkas - un tam visam pa vidu un cauri koka laipa, kas šad tad pagāja zem ūdens piecus un desmit centimetrus. Gājām labu gabaliņu, baudīdami savdabīgo floru un faunu un vēlēdamies tikt līdz galam (tur bija piemiņas vieta partizāniem – zemnīca), taču mūs nelaikā pārsteidza plūdi. Laipiņa pilnībā pazuda zem ūdens un tā kā tā bija mitra un slidena un tiešām slikti redzama, nolēmām, ka neriskēsim ar nokrišanu un dosimies atpakaļ. Par Rodi tik droši gan nebijām – viņš šajā ceļā paslīdēja uz slidenās laipas un nokrita vairākkārtīgi, mašīnā iekāpdams gluži dūņains, slapjš un nobridies.

(Vesetas upe. Skatoties uz šo plaņčku, pārņēma doma - kā būtu izbraukt ar laivu...  Vajadzētu izmēģināt.)

Otrs galamērķis bija skatu tornis Krustkalnu dabas rezervātā. Jāsaka, ka šajā dabas rezervātā biju pirmo reizi mūžā un ka mazliet pat vīlos. Tas vairāk izskatījās kā liegums, pilnīgi un galīgi bez jebkādas iespējas baudīt dabu. Šoreiz staigāt pa rezervātu nebija mūsu mērķis (un, ja arī būtu, vizīte būtu jāpiesaka divas trīs dienas iepriekš un tā būtu iespējama tikai ar gidu), taču skatu tornis, kas bija mūsu mērķis, bija krimināls. O nē, tas nešūpojās vējā un nebija izpuvušiem pakāpieniem! Taču tas nebija nedz drošs, nedz izkāpjams, jo pakāpieni bija tik stāvi. Tik stāvi... Nu i nafig, esmu vīlusies i Krustkalnu rezervātā, i nelietojamajā skatu tornī. P.S. Bez tam šeit mēs pārkāpām arī likumu, jo afiša pie rezervāta vēstīja, ka suņi šeit nav gaidīti viesi pat pavadā ne.

Rezumē

1. Endomondo tika ieslēgts tikai uz to maršrutu, kur vajadzēja tā pavairāk iet. Proti, uz purva laipu. Gan pie akmens, gan skatu torņa jāstaigā nebija, jo ar mašīnu apstāties varēja blakus.
2. Visiem ceļotājiem iesaku lejuplādē telefonā programmu Dabas tūrisms un doties dabā neatkarīgi no laika apstākļiem un gada laika. Un vienmēr atcerieties – nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs!
3. P.S. Laikam būs jānopērk legālā/pilnā versija telefona slēpņošanas programmai. Citādāk ir tā - daži slēpņi rādās, citi nē. Un sanāk, ka gara ceļojuma laikā ir tikai viens slēpnis, ko, programmu izmantojot, var paņemt...

Izlaistais suns, satikšanās ar briesmoni un ceļojumi

Izlaistais suns un satikšanās ar briesmoni

Esmu ievērojusi, ka suns, baudot savvaļu laukos, ir pamatīgi izlaidies. Jā, ja ar suni ikdienā nedarbojas, nedodas pastaigās, kur to regulāri nesauc, neaizrāda un neapsauc, viņam aizmirstas, ka saimnieks ir respektējama un paklausāma būtne. Rodim arī ir mazliet piemirsies. Tagad sapratis, ka var skriet tālāk kā tikai līdz vārtiņu robežai, nu metas arī uz ceļa un skrien pakaļ mašīnām, kad kāda pabrauc garām. Neklausa mazais šmurgulis. Lai suni pārmācītu, sāku viņu siet pie mājas stūra. Prieki beidzās... Taču ziniet, dārgie lasītāji, nepagāja ne ilgs laiks, kad mazliet suni padresējot un sienot, viņu atkal ieliku rāmjos. Uz vasaras beigām Rodis atkal klausīja, tālāk par vārtiem skrēja tikai tad, kad devās kakāt, un nedz mašīnām, nedz cilvēkiem aiz vārtu robežas pakaļ neskrēja. Gudrs suns. Tiešām gudrs.

Šajā vasarā notika arī kas biedējošs. Kaut kas tāds, kas lika sastingt asinīm manās dzīslās un gandrīz aizsūtīja pie dieviem pirms laika. Darbojos pagalmā, dzirdēju suns ar kaut ko nodarbojās un pēkšņi iesmilkstējās. Nepievērsu īsti uzmanību, taču tad, kad pamanīju no pagalma zālēm izlokāmies čūsku, satraucos ne pa jokam. Suni sakoda čūska? Suni sakoda čūska! Ak dievs! Indīga? Neindīga? Velns viņu zina. Kad metos pie tārpa, lai viņam atmaksātu aci pret aci, zobu pret zobu, arī suns saēdās drosmīti un metās man palīgā. Tārpu piebeidzu un, lai arī beigās izrādījās, ka tas bija parastais zalktis (jo čūskas līdz šim neatšķīru), savu grēka darbu nenožēloju. Tādiem pa pagalmu, kur apgrozās cilvēki, bērni un lopi, nav jāložņā. Lai ložņā pa mežu. P.S. Šī bija Roda pirmā pieredze ar čūsku. Un jāsaka, ka nekāda veiksmīgā, jo tā vietā, lai viņš neatskatījies muktu, suns līda klāt, rēja un tuvināja atņirgtos zobus tārpam, vēlēdamies iekost. Šādi pat noteikti būs, kad ptu, ptu, ptu būs satikšanās ar indīgo čūsku. Un no citu cilvēku pieredzes zināms, ka tad rezultāts mēdz sanākt visai bēdīgs.

Mazie ceļojumi

Atlikušajā vasaras daļā bija divi nelieli ceļojumi, kuros piedalījās arī suns. Viens uz jūru, otrs uz dabas takām. Kā jau katra iziešana arī šīs bija gana interesantas, daudz iemācošas un daudz atklājošas. Pirmais ceļojums bija jūlija sākumā – spontānā ideja: brauciens uz jūru. Visu dienu darbojoties pa darīšanām Rīgā, suns tika atstāts villā un vakarā paņemts līdzi braukšanai. Tā kā ilgu laiku šaubījāmies – doties mājās vai ceļojumā uz jūru -, tikai tumšā naktī, maldīdamies un seno laiku GPR studēdami, nonācām galapunktā. Nekurienes vidū. Saklājām gultu mašīnā un, tā kā bija jau vēls, devāmies gulēt. Visi trijatā. Šī bija pirmā reize, kad suns gulēja mašīnā ar mums un jāsaka, ka bija interesanti. (Cilvēki, kam liekas neērti ceļot ar suni, lai šis jums ir kā stimuls – nekas neiespējams tas nav!) Suns arī bija pirmais, kas uzmodās, saulei austot, un pamodināja arī mūs. Rezultātā – īsi pēc pieciem jau bijām jūras malā un cepām desiņas brokastīm, bet suns gangsterēja apkārt, lēkāja pār zālēm un rakās smiltīs. Līdz priekšpusdienai laiks pagāja gausā dīkdienībā, interesantās sarunās un rotaļās ar Rožu. Kad devāmies staigāt pa krastu, pagājām garām guļammaisos guļošiem pārgājējiem, jāsaka, ka Rodis uzvedās teicami – klāt neskrēja un, klausīdams mūsu komandām, šurkulēja tikai ap mums. 

Šis ceļojums atkal un atkal pierādīja, ka kaut ko kopīgi darot, mēs labāk iepazīstam mūsu mazos brāļus, tie ne tikai atklājas mums vairāk, bet arī spēcīgi paspilgtina ikdienu.

Otrs ceļojums – uz dabas takām – sīkāk aprakstīts ceļojumu sadaļā. Visi mīļi aicināti ielūkoties tur!