Suns
ir izveseļojies. Savus salauztos kaulus sadziedējis un nu atkal metas kā jucis –
lec, skrien, dauzās. Nē, nē, to pašu viņš darīja arī ar savu lauzto locekli,
taču tagad Roža kustās kudi aizrautīgāk. Viss ok. Bet pastaigās joprojām neesam
sākuši normāli iet. Un tagad tā ir mana vaina – esmu piekususi, laikam sāku
izdegt. Tagad mans vienīgais vaļasprieks ir gulēšana – pirms darba, pēc darba.
Un suns atkal cieš. Mamm, mamm, ejam pastaigāties! Paspēlējamies! Ejam pagalmā!
Un mamma izslēdz gaismu un paraušas zem segas…
Bija
laiks, kad suņu laidu paskraidīties pa pagalmu, taču tad atklāju, ka suns mēdz
izmesties aiz pagalma robežām, pa caurumu žogā. Vairāk vienu nelaižu. Sīkais smurgulis.
Attiecības
ar Džeiru, manu vecāku suni, viss kārtībā. Dauzās, skraida, lēkā. Kož viens
otram. Roža ir ātrāks, bet kad lielais suns šo noķer – plāni klājas. Uz deguna
āda zobu nospiedumos jau noberzta, šad tad arī puncītis un pavēdere visa
sarkana, ar noberztām skrambiņām. Ja jau par traku sākas, apsauc, ja ne – lai dauzās.
Tā viņi viens otru nokausē. Pamatīgi. Un ir miers.
Vienu
dienu villā bija pieklīdis suns. Balts, izskatījās pēc retrīvera. Vispār pēc šķirnes.
Tikai nobridies netīrs un badā. Iedevu divas kotletes. Pēc tam gan nožēloju, jo
viņš vairs neatstājās. Aizmaldījies no mājas, jo bija kakla siksna. Tā arī
nezinājām, ko šādā situācijā darīt. Piezvanījām līčiem, uzzinājām par suņu
ķērājiem. Beigās apzinājāmies, ka gudrāk tomēr tam sunim būtu to saimnieku
atrast pašiem. Dārziņi nav lieli, vēl jo vairāk – šajā gada laikā reti kura
māja ir apdzīvota. Mazliet pastaigājāmies, un, jā, apzinājāmies ka tas tomēr ir
kā meklēt adatu siena kaudzē. Palaidām lai iet tautiņās. Gan jau nekas slikts
ar viņu nenotiks. Saka jau ka suņi savas mājas atrodot. Viņš neizskatījās pēc
tāda, kas varētu neatrast.
Vienu
citu dienu nācu no autobusa uz villu un pamanīju, ka no līkuma iznirst milzīgs
teļa izmēra suns ar pamatīgu koku zobos. Pasmējos – jau iepriekš bija redzēti
suņi, kas šādi nes saimnieku iedotās mantiņas, lai nepievērstos citām lietām. Un
tad pamanīju arī cilvēku – ar cirvīti, zāģīti un milzīgu kārklu. Ahā. Malku gādā.
Un suns palīdz. Pasmējos. Ja man būtu krāsns un mans Roža būtu lielāks, es arī
viņu šādi izkalpinātu. :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru