Man citreiz liekas, ka Rodis tāds pilsētas cacuks vien ir. Kad sākām mācīties
čurāt laukā, kad sākām regulāri iet ārā, suns pa āru staigāja nenormālā
nepatikā. Vienmēr, kad, iznesdama no ēkas, to noliku uz asfalta, viņš sāka
smilkstēt. Līdzi negāja – tikai sēdēt, tikai uz māju, ja arī vilkās, tad visas
siksniņas garumā, smilkstot no mugurpuses. Lēni. Lēni. Pa zāli viņš staigāja
vēl mazāk. Vienreiz viņš pat bija gatavs kakāt uz asfalta. Nē, čalīt, tā tās
lietas nenotiek! Ieliku zālītē, liekas, ar nepatiku pietupās. Aizbraucot uz
laukiem bija vāks – ejam ap dīķi, šis neiet, stāv, skatās, skrien uz māju. Ar
dusmošanos, strīdēšanos panāku, ka nāk nopakaļis. Tagad laikam saprotu, ka zemā
šasija par zemu bija bijusi. Vienmēr pēc pastaigas puncis un arkliņš jēlīgi
rozā. Jā, laikam zāle šo baksta, noberž. Kad sapratu zemās šasijas suņa bēdu,
vairs tik ļoti zālē iet nespiedu. Bet doma, ka suns joprojām ir pilsētas zēns,
nepamet. Bruģis un asfalts, liekas, viņam simpatizē vairāk.
Tagad, labu laiku pēc pirmās jēlīgi rozā šasijas, suns ir paaudzies. Zāle
pipsi un punci vairs neskrāpē un nekādu antipātiju nav arī vairs pret zāli. Arī
nesmilkst vairs, ārā šķiet sāk gribēt iet un vienmēr noskatās uz durvīm ar
klusu, kaismīgu vēlmi – ejam, ejam.
Esam izauguši no šī posma. Mums priekšā ir nākamais: suns bomzis. Šo posmu
iziet visi. Svarīgi ir visu saostīt, visu aplaizīt, visu iebāzt mutēs. Velns,
cik končikus neesmu izrāvusi no viņa mutes! Cik cilvēku izmestus papīrus, preču
iepakojumus un pustrunējušu maisiņu paliekas? Eh. Vairs neskaitu. Ja pa labam
ar – fu nedrīkst – nesaprot, būs pa sliktam - rupjais “FŪ” un sitiens pa purnu.
Man laikam ir palaimējies ar suni. Tā ir pusšķirnes īpantība vai arī mans
puskrancis ir īpaši apdāvināts, taču arī šim posmam mēs tikām galā diezgan
veiksmīgi. Gandrīz tikām. Viņš izsmēķus vairs neceļ, taču ja saož kaut ko gardu
nevilcinās pār to noslidināt ar savu neķītro mēlīti vai pakampt zobos. Gan jau,
gan jau ar laiku es viņam iemācīšu, ka ēst drīkst tikai no savas bļodiņas un
tikai no saimnieka rokas.
Pilsētā Rodžam ir uzradušies draugi. Pusdraugi. Mums gan reti sanāk
satikties, bet vienmēr, kad tas notiek, suņi saostas. Viens ir bīgls (bīgls,
bija šķirne, kuras iegādi es apsvēru) un otrs melns, apmatojumu savēlis suns,
kuram nespēju noteikt šķirni vai bezšķirni. (šim sunim starp citu ir saimnieks,
kas pretstatā lielam vairumam suņu mīļotāju, sava četrkājainā drauga kakučus arī
savāc. Es cienu šo cilvēku!!). Vienu reizi Rodža gribēja draudzēties arī ar
kaķi, bet kaķis nebija noskaņots pārāk laipni – viņš laikam padomāja, ka mans
suns tāda liela žurka vien ir, un metās raibajam, suņu smakas kamoliņam virsū.
(Tie briesmīgie, briesmīgie kaķi!!!)
Patiesībā joki mums ar Rodi gadās ne tikai ar dzīvniekiem, bet arī ar
cilvēkiem. Pareizāk sakot, maziem bērniem. Vienu reizi gājām pa ceļu, mums
priekšā gāja suns. Aiz līkuma parādījās sieviete ar mazu ķiparu, sīkais momentā
– suns. Mamma paslavē – jā, sunītis. Un tad mazais bērns ieraudzīja arī Rodi un
pilnā balsī – gotiņa! Māte savu bērnu momentā palaboja, taču mūsu smiekli par
“gotiņu” bija saldi, jo saldi. - Jā, Milka, ejam mājās -, es vēl noteicu,
un mēs pazudām aiz līkuma. Smieklīgi. Un
vispār man liekas, ka šī ir pat otrā reize, kad kāds sīkais Rodi nosauc par
govi. Varbūt viens un tas pats bērns? Bet vai tad jau nevajadzēja iegaumēt, ka
arī suņi var būt raibi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru