Pēc tā, kas notika ar suni, man pilnībā mainījās attieksme pret zirgu. Nē, es nevainoju pie notikušā zirgu. Nē. Bet man kaut kur kaut kas salūza. Suņa vietā varēja būt bērns. Ja tā padomā, Rangu arī bija mans puika... Man laikam palika bail no zirga. Pretīgi viņam pieskarties, jo viņš to izdarīja. Nezinu, tik daudz dažādu emociju, sajūtu.
Varbūt arī sāpes. Neko negribējās darīt, nekur negribējās iet. Palikt mājās, ierauties zem segas, skumt, raudāt, domāt, nožēlot... Un tā zirgs palika stāvam ganībās. Vienu dienu nekustināts, otru, trešo...
Nē, es viņu vairs negribēju. Es nevarēju viņu vairs mīlēt. Un, ja tā padomā, tad es nevarēju par viņu arī vairāk rūpēties - es nevarēju savu ģimeni nosargāt -, kādas vēl zirga apmācības?
Ir jau tā, ka ar dzīvniekiem, ko esi paņēmis, tā nevar mētāties. Es zinu, viņi tevi iemīl, tev uzticas, tevi ciena... Es pilnīgi redzēju Samo acīs neizpratni, kad pagāju viņam garām, kad no rītiem vairs nesaucu, nerunāju, nenoglāstīju, nestrādāju. Mam, kas par vainu? Mammai sāp. Viņa varbūt tevi vairs nemīl. Varbūt nemīl nevienu. Varbūt viņai ļoti, ļoti viss sāp.
Samo pārņēma iepriekšējā saimniece. Vedot uz treileri, viņš negāja. Viņš pirmo reizi negāja treilerī. Laikam juta. Es viņam nebiju teikusi, ka viņš brauks prom. Bez manis. Treilerī, pēc tā notikuma, es viņam pirmo reizi pieskāros - noglāstīju. Arī tad raudāju. Es nodevu otru savu labāko draugu. Es nodevu Samo.
Nedēļas laikā es pazaudēju abus savus labākos draugus. Ir beigusies sliktākā nedēļa manā mūžā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru