Lai arī par manu suni sen nekas nav likts dienasgrāmatā, tas tiešām nenozīmē, ka mūsu dzīvēs nekas jauns un interesants nenotiek.
Tātad, lai arī ar klausīšanu joprojām neiet kā smērēts, pavisam traki ar mums nav. Vienu reizi gan viņš man nosirmināja visus matus - mazais muļķis izdomāja, ka varētu iekosties kāda velosipēdista / atpūtnieka ripulīšos, un uzskrēja uz lielās štrāses. Fak. Es saucu, bet viņš tik dūra. Tas nekas, ka priekšā viena pēc otras gāja mašīnas – vieglās, vidējās, smagās. Es biju izkliegusi visu balsi. Manas emocijas – straujās dusmas nomainīja neviltotas, pilnībā paralizējošas bailes – un trīcēju pie visām miesām. Nezinu, kas viņam lika atgriezties. Viņš atgriezās dzīvs un vesels, un es pati biju gatava viņu norakt par neklausīšanu. Nenoraku, bet dažas reizes gan ar žagaru un plaukstu dabūja, piesēju īsā pavadā un atlikušo ceļu uz mājām gāja pie kājas.Nākamajā reizē, kad palaidu vaļā, viņš tā novērtēja brīvību, ka uz priekšu un atpakaļ, un uz riņķi tik vien skrēja.Mans suns ir palicis slinks. Nezinu, tas attaisnojams ar to, ka no rītiem vairs nav nepieciešamības skriet čurāt tik ātri, bet viņš mūs vairs nemodina. Senāk tik līdz kā noskanēja modinātājs, viņš bija uz krūtīm un laizīja sejas, bet nu viņš paver acis, paskatās, kā es izslēdzu modinātāju, palūr, ko darīšu tālāk – celšos vai turpināšu gulēt – un, redzēdams, ka nogulstu atpakaļ, atkal atlūzt. Suns, taču pacenties būt aktīvāks!
Rangam patīk lauki. Viņš izbauda katru reizi, kad iesēžas mašīnā, un katru reizi, kad saož lauku svaigumu. Kā jucis viņš var skriet pa zāli, kalnā, lejā un ārdīties ar Džeri. Jā, viņi, neskatoties uz lielo gadu starpību un izmēriem, kļuva par draugiem, ne sāncenšiem. Lai nu kā, bet tas, ko vēlējos pastāstīt, – manam sunītim patīk peldēt. Vai arī viņam ir bail, ka mēs no ūdens varētu arī neizkāpt. Mums peldot dīķī, viņš paliek krastā un, jo skaļāk mēs kliedzam, jo stiprāk viņš rej. Citreiz, kad saprot, ka ar savu riešanu nespēs mūs no ūdens izdabūt, peld pakaļ. Tā vienkārši – paņem ielec un peld pretī. Atpeld līdz mums un tad, kā haizivs apkārt riņķodams, skatās, vai sekojam atpakaļ uz krastu, vai nesekojam. Reiz viņš man, aiz muguras peldot, saskrāpēja muguru. Pēc tam sapratu, ka suns vēlējies mani glābt. Tiesa gan, tas glābšanas skils viņam vēl nav tik ļoti uzkačāts, un viņa gabarīti neļauj izglābt neko, kas smagāks par pusotru kilogramu... Bet, kā jau es mēdzu teikt - svarīgāka par pašu palīdzēšanu vienmēr ir cenšanās palīdzēt.
P.S. Vai zini, kas notiek, kad sunim parāda mušu?
Tātad, lai arī ar klausīšanu joprojām neiet kā smērēts, pavisam traki ar mums nav. Vienu reizi gan viņš man nosirmināja visus matus - mazais muļķis izdomāja, ka varētu iekosties kāda velosipēdista / atpūtnieka ripulīšos, un uzskrēja uz lielās štrāses. Fak. Es saucu, bet viņš tik dūra. Tas nekas, ka priekšā viena pēc otras gāja mašīnas – vieglās, vidējās, smagās. Es biju izkliegusi visu balsi. Manas emocijas – straujās dusmas nomainīja neviltotas, pilnībā paralizējošas bailes – un trīcēju pie visām miesām. Nezinu, kas viņam lika atgriezties. Viņš atgriezās dzīvs un vesels, un es pati biju gatava viņu norakt par neklausīšanu. Nenoraku, bet dažas reizes gan ar žagaru un plaukstu dabūja, piesēju īsā pavadā un atlikušo ceļu uz mājām gāja pie kājas.Nākamajā reizē, kad palaidu vaļā, viņš tā novērtēja brīvību, ka uz priekšu un atpakaļ, un uz riņķi tik vien skrēja.Mans suns ir palicis slinks. Nezinu, tas attaisnojams ar to, ka no rītiem vairs nav nepieciešamības skriet čurāt tik ātri, bet viņš mūs vairs nemodina. Senāk tik līdz kā noskanēja modinātājs, viņš bija uz krūtīm un laizīja sejas, bet nu viņš paver acis, paskatās, kā es izslēdzu modinātāju, palūr, ko darīšu tālāk – celšos vai turpināšu gulēt – un, redzēdams, ka nogulstu atpakaļ, atkal atlūzt. Suns, taču pacenties būt aktīvāks!Rangam patīk lauki. Viņš izbauda katru reizi, kad iesēžas mašīnā, un katru reizi, kad saož lauku svaigumu. Kā jucis viņš var skriet pa zāli, kalnā, lejā un ārdīties ar Džeri. Jā, viņi, neskatoties uz lielo gadu starpību un izmēriem, kļuva par draugiem, ne sāncenšiem. Lai nu kā, bet tas, ko vēlējos pastāstīt, – manam sunītim patīk peldēt. Vai arī viņam ir bail, ka mēs no ūdens varētu arī neizkāpt. Mums peldot dīķī, viņš paliek krastā un, jo skaļāk mēs kliedzam, jo stiprāk viņš rej. Citreiz, kad saprot, ka ar savu riešanu nespēs mūs no ūdens izdabūt, peld pakaļ. Tā vienkārši – paņem ielec un peld pretī. Atpeld līdz mums un tad, kā haizivs apkārt riņķodams, skatās, vai sekojam atpakaļ uz krastu, vai nesekojam. Reiz viņš man, aiz muguras peldot, saskrāpēja muguru. Pēc tam sapratu, ka suns vēlējies mani glābt. Tiesa gan, tas glābšanas skils viņam vēl nav tik ļoti uzkačāts, un viņa gabarīti neļauj izglābt neko, kas smagāks par pusotru kilogramu... Bet, kā jau es mēdzu teikt - svarīgāka par pašu palīdzēšanu vienmēr ir cenšanās palīdzēt.P.S. Vai zini, kas notiek, kad sunim parāda mušu?
Ha, Marko arī uzskata, a visas mušas ir jānoķer un jāapēd un tās nekādā gadījumā nedrīkst lidināties pa istabu :D.. nu, savā ziņā, es viņam piekrītu :D.. un ar to peldēšanu un glābšanu- tas pats :D Marko gan vēl dažreiz cenšas izdzert visu ūdenstilpni, ja citādāk neizdodas :D
AtbildētDzēstp.s. man patīk Tavs blogs :)
Mūsu sunītis arī dzer kamēr plīst. Līdz kaklam ūdenī un tempj.... Vispār smieklīgi tie dzīvnieki. :)
DzēstPaldies, ka lasi, paldies par viedokli!